Atklāta vēstule Latvijas Valsts prezidentei Vairai Vīķei-Freibergai.
Atklāta vēstule Latvijas Valsts prezidentei Vairai Vīķei-Freibergai
Pašlaik risinās intensīvs “darbs”, lai likvidētu cukurrūpniecības nozari Latvijā. Nevaru ar to samierināties un klusēt, esmu dzīvojis, strādājis šajā jomā, un man sāp sirds par “nāves sprieduma” parakstīšanu.
Labi atceros, kā Latvijā audzēja cukurbietes vēl pirms 1934. gada. Ar zirdziņu izveda kūtsmēslus, tos ar dakšām izklīdināja. Laukus rudenī uzara, pavasarī nošļūca, nokultivēja (toreiz teica “nofederēja”), noecēja, pievēla, iesēja, izmantojot tikai un vienīgi zirgvilkmes agregātus. Minerālmēslus – pāris centneru uz hektāra superfosfātu un kālija sāli, dažreiz arī pelnus – izsēja tikai ar rokām pirms kultivācijas. Slāpekļa mēslojumu – “Čīles salpetri” – sēja pēc retināšanas pa rindiņām arī ar rokām. Ravēja un retināja divas, pat trīs reizes ar īsu kaplīti. Novāca ar rokām, saknes sametot mazās kaudzītēs un piesedzot ar biešu lapām. Katram audzētājam precīzi noteiktā dienā novāktās saknes bija jāaizved uz tuvāko dzelzceļa staciju. Tad organizēja kaimiņu talkas. Bietes ar rokām lasīja maisos un ar zirga ratiem veda uz staciju. Tur pa laipām maisus sanesa un sabēra vagonā. Bauskas rajonā, mazbānīša apkaimē, rīkojās nedaudz citādāk un vēl sarežģītāk, jo mazbānītī ar dakšām iekrautās bietes Meitenes stacijā vajadzēja pārkraut lielajos dzelzceļa vagonos. Toreiz viena hektāra cukurbiešu izaudzēšanai un novākšanai izlietoja no 1000 līdz 1800 cilvēkstundām. Vismaz divdesmit reižu vairāk nekā pašlaik.
Tagad cukurbietēm augsni apstrādā ar lieljaudas traktoriem, sēj ar 12 rindu precīzās izsējas sējmašīnām, novāc ar sešrindu kombainiem, saknes nogādā tieši fabrikā ar lieljaudas smagajām automašīnām. Pielietojot speciālus herbicīdus, precīzas izsējas sējmašīnas un viensēklas cukurbiešu šķirnes Mežotnē un citur, cukurbietes ar rokām vairs neretina, pat nerušina, bet ražas krietni labākas.
Pirms Otrā pasaules kara cukurbietes audzējām 21 000 (divdesmit viens tūkstotis!) zemnieku un šīs kultūras audzēšanu uzskatīja par izdevīgu. Bet tagad?! Izrādās, ka Latvijā cukurbietes audzēt vairs neesot izdevīgi, jo lielajiem pasaules cukura ražotājiem jau tā esot grūti realizēt savu produkciju. Tāpēc tieši šo lielo pasaules cukura ražotāju uzdevumā ierosināts maksāt ap 63 miljonus eiro “restrukturizācijas” izdevumu (lasi kukuli), lai Latvijā pārtrauktu cukurbiešu audzēšanu. Privatizēto Jelgavas un Liepājas cukurfabriku pašreizējie īpašnieki ir piekrituši saņemt šo kukuli…
Cukurbiešu audzētāju sanāksmē Bauskā šī gada 1. februārī vairākkārt izskanēja priekšlikums atkal pārņemt cukurfabrikas valsts pārziņā, kā tas notika tieši pirms 75 gadiem, 1932. gada janvārī, kad izveidojās Latvijas Valsts cukura monopols.
Cukurfabriku atpirkšanai valstij nepietiekot naudas. Taču pašreizējos ārkārtējos apstākļos, kad, manuprāt, notiek vairāk nekā pretrunīgs korupcijas akts, kur vienlīdz vainīgs ir kukuļdevējs un kukuļņēmējs, vairs nevar būt runas par uzņēmumu atpirkšanu par tirgus cenām. Nacionalizējot cukurfabrikas, tomēr būtu godīgi pašreizējiem īpašniekiem apmaksāt tiešos, faktiskos fabriku privatizācijā ieguldītos līdzekļus.
Atbalstot ministra M. Rozes domu rīkoties racionāli un loģiski, nedrīkst pakļauties alkatīgajam emocionālajam kārdinājumam – saņemt īstermiņā izdevīgos “restrukturizācijas” miljonus. Cukurbiešu ražošana un cukurrūpniecība Latvijā jāsaglabā un jāattīsta.
Ar cieņu –
E. FRIDRIHSONS, cukurbiešu audzēšanas veterāns no 1933. gada, agronoms, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris, prēmijas “Sējējs” laureāts
