Kurš kuru? Kad? Cikos? Kā labad? Ik dienas ļaudis – gan sīksts zemnieciņš, gan deputātu dižā cilts, gan olimpiskais čempions un «gudro prātu» pulks – sastopas ar dažādiem pārbaudījumiem.
Kurš kuru? Kad? Cikos?
Kā labad? Ik dienas ļaudis – gan sīksts zemnieciņš, gan deputātu dižā cilts, gan olimpiskais čempions un “gudro prātu” pulks – sastopas ar dažādiem pārbaudījumiem. Aktuāls tas kino, galerijās, pilīs, būdiņās, pat debesjumā plašā, kur šis lēmums jāpieņem ir knaši. Latvijā vai Pakistānā. Ēdenē vai tumšā peklē.
Šoreizīt jautājums par latvju bezcerību lielās Eiropas gūstā. Kādas muļķības! Tā teiks vairums deputātu, pat valsts galva, mūsu drošsirdīgi nelokāmā, pašaizliedzīgā cīnītāja, kura ik svinīgā runā sludina Latvijas svarīgumu pasaulē, stāstot par grūtajiem laikiem valsts vēsturē. Vai šis patriotisms ir uzspēlēts? Vai neatkarīgas valsts vārdā iz valdošo varas pārstāvju lūpām neraušas pretrunīgi aicinājumi? Aicinājumi atteikties no senču atstāto nozaru sūtības. Šodien Eiropai nevajag sulīgās biešu stirpas, nevajag to salduma devu, kas ļauj bitēm apmierinājumā sanēt; kas nepieciešams veselīga ievārījuma tapšanā; ko ik rītu pievienojam kafijas krūzes saturam un no kā top kraukšķīgas cepumu figūriņas. Varētu uzskaitīt tik daudzas cukura kā piedevas variācijas, bet tas jau laikam nav arguments, kālab saglabāt šo Dieva sūtīto augu – bieti. Šodien cukurbietes un cukurs. Rīt varbūt govis un piens? Un tā soli pa solim mūsu svētā Latvija kļūs nevajadzīga plašajai pasaulei līdz laikam, kad, iespējams, mūsu mazbērni, mazmazbērni to kopā vienos pa gabaliņam kā mozaīku. Bet vai viņi būs motivēti to darīt?
Tautieši, aizveriet acis
un iedomājieties senu, vientuļu, pussagruvušu namu, kura sašķobītajā jumta korē svilpo vēji un izmisušie bezdelīdzēni meklē kādu vēl cerīgāku stūrīti, kur salipināt savus mājokļus drupenajos mūros! Par kādreizējo ģimenisko siltumu un kopību vēstī vien simtgadīgs ozols kādu piecu desmitu metru atstatumā. Ja vien tas spētu runāt…
Visai nepatīkamu ainiņu uzbūrāt? Vai tādu jūs vēlaties redzēt mūsu Latviju? Varbūt ne vizuāli, bet saturiski tā tomēr tiks sagrauta ar ārzemnieku priekšrocībām rosīties latviskajā vidē un noteikt, kā tagadiņ “mumsim būt”. Būsim latvieši un neļausim šo izjūtu atsavināt bravūrīgajiem regulu lēmējiem!
PATRIOTE
