Populārā radiokanālā noklausījos ļoti labu radiožurnālista Ģirta Saulgrieža un preses žurnālistes Aijas Cālītes sarunu par piederību Eiropai.
Populārā radiokanālā noklausījos ļoti labu radiožurnālista Ģirta Saulgrieža un preses žurnālistes Aijas Cālītes sarunu par piederību Eiropai. Tā nebija gara – kādas 15 minūtes –, bet tik ietilpīga un rosinoša! Reti kad gadās dzirdēt dialogus, kas paliek atmiņā ilgāk par informācijas uztveršanas vidējo statistisko laiku un turklāt vēl mudina dalīties pieredzē. Neviens sarunas dalībnieks nepievērsās politiskiem un ekonomiskiem faktoriem. Viņi runāja par iekšējo izjūtu, kas ikkatram cilvēkam ir atšķirīga un, protams, ārkārtīgi subjektīva. Ja mums būtu iespēja par to dalīties domās biežāk un intīmāk, varbūt palēnām zustu loģiskā prāta radītas barjeras un iezīmētos dziļākas sakarības. Tās ļautu labāk saprast, ka mēs nekad neesam bijuši šķirti no tās pasaules daļas, kurā gadsimtiem ilgi dzīvojam.
Dīvaini, ka pirmā – apzinātā – Eiropas izjūta mani piemeklēja 90. gadu sākumā, kad garā, nogurdinošā braucienā uz Ungāriju ieraudzīju naktīs izgaismotās Polijas katoļu baznīcas un klintīs izcirstās kapelas Slovākijā un Ungārijā. Tā bija spontāna atskārsme, ko jau toreiz formulēju vārdos: “Es jūtos kā mājās. Drošībā un patvērumā.”
Latvijas laukos nav ne izgaismotu dievnamu, ne ceļmalu kapelu, bet izjūtas jau nebalstās uz faktiem. Tās eksistē arī neatkarīgi no tautsaimniecības attīstības un iekšzemes kopprodukta. Kristietība ir ļoti cieša Eiropas tautas vienojoša saikne, bet māksla un kultūra vispār nepazīst robežas. Kultūra man ir ārkārtīgi svarīga Eiropas piederības zīme. Apmeklējot kādu vietu pirmo reizi, bieži ir gadījies piedzīvot sajūtu, ko franči dēvē par “deja vu” – ‘ir jau redzēts’. Tās ir pieredzē un zināšanās krātas asociācijas, kas piepeši atdzīvojas un materializējas ainavās, arhitektūrā, gleznās, pretimnācēju sejās un noskaņās. Vienmēr šie brīži ir bijuši saistīti ar nepārprotamu atziņu, ka arī es pārstāvu vecās Eiropas kultūru kādā noteiktā kontekstā.
Tomēr nevarēju iepriekš iedomāties, ka vecā Eiropa mani visspēcīgāk uzrunās vietā, ko nemaz negaidīju. Tas notika mazās valsts Bosnijas un Hercegovinas svētvietā Medžugorjē netālu no Vidusjūras. Katru nakti ārā vairāku stundu garumā tur notiek Dievmātei un Jēzum veltīts adorācijas (pielūgsmes) rituāls vismaz deviņās Eiropas valstu valodās. Nekad līdz šim neesmu piedzīvojusi tādu patiesu piederības izjūtu Eiropai kā toreiz, klausoties tikai vārdos un mūzikā.
