Turpinot «Bauskas Dzīves» 5. februāra numurā sākto tēmu par brāļu Dūmiņu nacionālo partizānu vienību, šoreiz pievērsīšos vairāk viņu praktiskai darbībai.
Turpinot “Bauskas Dzīves” 5. februāra numurā sākto tēmu par brāļu Dūmiņu nacionālo partizānu vienību, šoreiz pievērsīšos vairāk viņu praktiskai darbībai.
No varas nebīstas
Jau 1945. gada vēlā rudenī notika vairāki uzbrukumi padomju varas pārstāvjiem un to īpašumiem. Vēlāk, pēc arestēšanas, izmeklētājs Aleksandram Dūmiņam jautāja, kāpēc viņi gāja laupīt tādās mājās, kur dzīvoja apbruņoti saimnieki, nevis izvēlējās daudz vieglāk iegūstamu mantu. Uz to A. Dūmiņš atbildēja, ka uz konkrētām mājām mežabrāļi gājuši, jo tur dzīvoja padomju varas pārstāvji, kas paši vajāja partizānus un viņu atbalstītājus. Turklāt – “mēs gribējām demonstrēt, ka mēs varam un nebīstamies aplaupīt pat bruņotus varas pārstāvjus”.
1945. gada novembrī mežabrāļi uzbruka padomju varas aktīvistu un iznīcinātāju bataljona kaujinieku Jāņa Jākobsona, Jāņa Hermaņa, Teodora Kunča un mežsarga Lukjanoviča mājām Zālītes pagastā. Minētajos uzbrukumos notika apšaude, mājās tika iemestas rokasgranātas vai pašdarināti spridzekļi, aizdedzinātas saimniecības ēkas. Tajā pašā laikā partizāni nogalināja Zālītes pagasta iznīcinātāju Jāni Graudu un divus krievu komunistus no Rīgas, kas, ar medību bisēm bruņoti, ar motocikliem brauca pa Rīgas–Bauskas šoseju.
Pamet slēptuvi
Ziemās parasti mežabrāļu aktivitātes samazinājās līdz minimumam, jo tad vieglāk varēja uziet to slēptuves. Brāļu Dūmiņu partizānu vienība aktīvu darbību atjaunoja 1946. gada aprīlī, kad tika nogalināts Zālītes pagasta iznīcinātāju vada komandieris Roberts Ješauskis un Iecavas pagasta Mežinieku ciema padomes priekšsēdētājs Jūlijs Pērājs. Tā paša gada maijā mežabrāļi nogalināja Iecavas stacijas sakaru darbinieku Miervaldi Ādamsonu par to, ka viņš padomju varas represīvajām iestādēm bija izdevis divus nelegālistus.
Padomju varas iestādes nesnauda. Tika ievākta informācija, vervēti aģenti. Piemēram, krimināllietā atrodams šāds dokuments: “Es Zemītis Austra, dzīvojoša Bauskas apriņķī Zālītes pagasta “Birzuļos”, apsolos Latvijas iekšlietu ministrijai sniegt ziņas par visu, kas man būs zināms par tiem, kas kaitē padomju varai, kas slēpjas mežā un ar savu noziedzīgo rīcību traucē darba cilvēku dzīvi. Visus pienākumus pildīšu godīgi un apzinīgi, un par manu sadarbību ar iekšlietu ministriju turēt pilnīgā slepenībā un nevienam neko neizpaust, jo par atbildību esmu brīdināta. Ziņas, ko sniegšu, es parakstīšu ar pieņemtu vārdu “Raisa”.” Šķiet, ziņotāja neko svarīgu varas iestādēm nav sagādājusi…
Apsūdzības un aresti
Varas pārstāvji īpašu uzmanību pievērsa mežabrāļu tuviniekiem, krimināllieta pret Dzidru Dūmiņu tika izbeigta pusgadu pēc tam, kad viņa gāja bojā Iecavas stacijā, savienojot dzelzceļa vagonus. Apsūdzība tika izvirzīta Iecavas pagasta Zelmeņu ciema padomes priekšsēdētājam Jānim Valteram par to, ka minētās Dz. Dūmiņas bērēs bijuši arī viņa radinieki mežabrāļi Dūmiņi un Ozoliņi, ka viņi visi kopā bēru mielastā iedzēruši, bet J. Valters par to nav ziņojis “attiecīgajiem orgāniem”. Brāļu Dūmiņu tēvu Aleksandru arestēja un notiesāja par valsts obligāto nodevu nepildīšanu, viņa dēla, arī Aleksandra, sieva Ausma tika piespiesta parakstīt saistības “brīvprātīgi legalizēt savu vīru.., uzņemtās saistības.. pildīt godīgi un censties visiem līdzekļiem pierunāt savu vīru un arī viņa brāļus atgriezties no meža un strādāt godīgu darbu”.
Saprotams, partizāni nenoticēja šiem amnestijas solījumiem un nepadevās, bet represijas pret viņu tuviniekiem stiprināja atriebības jūtas. Asinsizliešana nebeidzās. “Čekistiem” paveicās 1946. gada 26. jūnijā, kad, pārbaudot dokumentus Jelgavas stacijā, tika aizturēts Tālivaldis Ozoliņš. Pratināšanās viņš izstāstīja gan par bunkuru (tas atrodoties 500 metru no dzelzceļa un 600 metru no “Vileikām”, uz bunkura sastādītas mazas priedītes), gan par bunkurā dzīvojošām personām un viņu apbruņojumu. Uz šo ziņu pamata dažas dienas vēlāk “čekisti” veica ļoti vērienīgu operāciju, bet piedzīvoja smagu izgāšanos.
Uzspridzina bunkuru
1946. gada 3. jūlija naktī PSRS Valsts drošības ministrijas iekšējā karaspēka 5. strēlnieku divīzijas 36. motorizētā strēlnieku pulka seržantu skolas 76 vīru liela vienība, kuru atbalstīja nezināms skaits Bauskas apriņķa “čekistu”, ieradās norādītajā vietā, kur zemnīcā nakšņoja pieci nacionālie partizāni. Tālākais jau izskatās pēc kaunpilnas milzīgā pārspēka sakāves. Kā vēlāk liecināja tobrīd bunkurā esošais mežabrālis Indulis Tenters, tad ap pulksten trijiem naktī viņi izdzirdējuši mašīnu rūkoņu, pēc tam saklausījuši soļus virs savām galvām. Partizāni pa lūkas spraudziņu ieraudzīja kareivjus un rīkojās ātri: uzspridzināja ap bunkuru izvietotās sešas prettanku mīnas, uzreiz pēc sprādziena pameta bunkuru un, atklājot uguni no saviem šaujamieročiem, radīja pilnīgu apjukumu uzbrucējos, kas deva iespēju atrauties no vajātājiem. Uzbrucēju zaudējumi bija divi kritušie un četri ievainotie, starp pēdējiem arī Bauskas “čekas” nodaļas vadītājs Peleguzovs. No mežabrāļu puses ievainojumus galvā un mugurā bija guvis tikai Aleksandrs Dūmiņš.
Partizānu bunkurā pēc kaujas uzbrucēji atrada trīs šautenes, piecas rokasgranātas, patronas, spridzekļus, divas segas, trīs šineļus un citas apģērba detaļas, pārtikas produktus, personisko korespondenci un fotogrāfijas.
Turpmāk mežabrāļi vairs bunkuros neapmetās, jo iepriekšminētā izglābšanās ir uzskatāma par laimīgu sagadīšanos, tāpēc turpmāk viņi vasaras pavadīja zaru teltīs, bet ziemā patvērumu meklēja pie atbalstītājiem.
