Zanei ir 26 gadi, viņa ir beigusi augstskolu, studē maģistrantūrā, lai iegūtu starptautiski atzītu grādu, ir sekmīga biznesā, materiāli patstāvīga, skaista un viena.
Zanei ir 26 gadi, viņa ir beigusi augstskolu, studē maģistrantūrā, lai iegūtu starptautiski atzītu grādu, ir sekmīga biznesā, materiāli patstāvīga, skaista un viena.
“Divdesmit trīs gadu vecumā apprecējos un tagad saku – diemžēl. Pagājušajā gadā no vīra aizgāju, jo sapratu, ka mīlu viņu tikai kā jauku cilvēku, kā brāli, bet… tas nav tas pats, kas mīlēt vīru. Laikam pārvērtēju savas jūtas, piekrītot viņa karstajai vēlmei precēties. Domāju, pieradīšu, bet sapratu, ka jūtu maratonā netieku vīram līdzi.
Turklāt viņam gribējās, lai esmu tāda sieva, kāda bija viņa mamma – kārtīga mājsaimniece, kas ir ģimenes dzīves stūrētāja. Par to, ka tāda neesmu, ka daudz strādāju, vēl gribu arī mācīties un tas prasa lērumu laika, saņēmu tik daudz pārmetumu, ka sāku justies slikti. Acīmredzot biju apprecējusies par agru. Katrā ziņā tagad jūtos labi, kaut arī dzīvoju viena. Bijušajam vīram bija ļoti grūti izprast, kāpēc aizeju, ja man nav cita vīrieša. Viņš spēj pieļaut tikai šādu attiecību scenāriju,” atklāj Zane.
Situāciju komentē psiholoģe ANDRA KATKEVIČA:
– Arī statistikas dati liecina, ka Latvijā noslēgto laulību skaits lēnām, bet mērķtiecīgi pieaug, jaunlaulātie vairs nav pavisam jauni un zaļi. Vidējais vecums, kurā cilvēki sper šo nozīmīgo soli, ir tuvu 30 gadiem.
Cilvēki parasti precas emocionālu (mīlestība) un praktisku (vieglāka sadzīve, kopīgs uzvārds bērnam) iemeslu dēļ. Mīlestība atnāk tad, kad ir tās laiks. Es noteikti neapņemtos ieteikt kādam, kurš ir labākais vecums, lai precētos. Tas var būt divdesmit, trīsdesmit vai četrdesmit gadu vecumā. Tā ir tikai divu cilvēku izvēle un kopīgs lēmums.
Negribu piekrist apgalvojumam, ka mūsdienās cilvēki iemīlas vēlāk. Iemesli, kāpēc tā, var būt gan nopietnāka attieksme pret atbildību un saistībām, gan arī bailes no tām. Nav jau gluži tā, ka apprecoties atliktu mazāk laika sev, precīzāk – apprecoties lēmumi par mācībām, karjeru, atpūtu un vaļaspriekiem ir jāpieņem, respektējot arī otra cilvēka domas.
Laulība nav smagu rūpju nasta, tā ir rēķināšanās ar otru cilvēku. Izplatīts ir viedoklis, ka laulība neko nemaina cilvēka dzīvē, ka tā ir tikai formalitāte un papīra parakstīšana, un tāpēc arī precēšanās vecums vairāk atspoguļo bērniņa gaidīšanas brīdi.
Pētījumi par neprecētu un precētu cilvēku salīdzinājumu ir dažādi. Pilnu darba slodzi daudz biežāk strādā sievietes, kuras ir vienas nekā partnerattiecībās esošas sievietes. Reizēm sievietes tiecas karjerā uz augšu tikmēr, kamēr viņām nav ģimenes apgādnieka. Taču, tiklīdz viņas apprecas un piedzimst bērni, arī šīs sievietes mēdz pieņemt tradicionālo mātes lomu un karjeras lauciņu atstāj vīram.
Interesanta nianse – zinātnieki izpētījuši, ka precēti vīrieši ir veselīgāki un dzīvo ilgāk, bet precētas sievietes straujāk noveco un ātrāk aptaukojas. Turklāt viņām jāpārdzīvo arī intensīvāka psiholoģiskā spriedze.
Vientuļajiem cilvēkiem, it īpaši sievietēm, bieži vien aizrāda, ka viņi nav pietiekami pašpārliecināti, lai liktos pievilcīgi potenciālajiem partneriem. Tomēr atzīts arī, ka bieži vien neprecētajiem ar pašapziņu viss ir kārtībā, viņiem ir pat pārāk labs priekšstats par sevi. Viņu vidū daudz vairāk tādu, kuri sevi uzskata par sabiedriskiem, pievilcīgiem, šarmantiem un slaidiem, nekā to aptaujas dalībnieku vidū, kuri dzīvo pārī vai ir precējušies.
