Teiku par Iecavas nosaukuma rašanos nesen sacerējušas Iecavas bērnu bibliotēkas lasītājas – 4. klases skolnieces Agate Mediņa, Sintija Krikščūne, Sintija Janušēvica, bibliotēkas darbinieces Ludmila Šteinberga un Zoja Stūrmane.
Teiku par Iecavas nosaukuma rašanos nesen sacerējušas Iecavas bērnu bibliotēkas lasītājas – 4. klases skolnieces Agate Mediņa, Sintija Krikščūne, Sintija Janušēvica, bibliotēkas darbinieces Ludmila Šteinberga un Zoja Stūrmane.
Savu darbu viņas nosūtījušas Iecavas 515. gadadienai veltītam konkursam “Teikas par Iecavu”. Līdzautore Zoja Stūrmane apgalvo: “Mums pašām stāstiņš tik ļoti patīk, ka esam gandrīz pārliecinātas par uzvaru konkursā. Ja nu vienīgi kāds izrādīsies vēl lielāks fantazētājs un mūs pārspēs”.
Teika ir gara un bagātīgi ilustrēta ar autoru zīmējumiem. Oriģināls jau nodots vērtētājiem, tādēļ Zoja Stūrmane “Bauskas Dzīvei” izklāstīja saīsinātu versiju.
– Sensenos laikos daiļš princis brauca cauri tumšiem mežiem uz Lietuvu meklēt līgavu. Piepeši biezoknis beidzās un ceļinieka priekšā pavērās brīnumaina puķu ieleja. Tajā ganījās dzelteni, pūkaini cālīši, bet debesīs mirdzēja koša varavīksne. Princis jutās kā apburts, jo tādu skaistumu vēl nebija redzējis. Viņam uz visiem laikiem palika atmiņā ieleja, cālīši un varavīksne. No pirmajām šo vārdu zilbēm viņš izdomāja nosaukumu krāšņajai vietai – Iecava.
Pļavā, kur princis ieraudzīja cālīšus, tagad ir uzcelta Latvijā lielākā vistu mītne – akciju sabiedrība “Balticovo”, bet “Puķu lejas” nosaukums dots Iecavas upītes nogāzei, kur pavasaros uzzied tūkstošiem zilu vizbulīšu. Pat ziemā dažkārt varētu ieraudzīt varavīksni, ja vien cilvēki biežāk paceltu acis uz debesīm.
