Bauskas mākslas salona «Meistars Gothards» vadītājai Indrai Liepai piemīt reti sastopama spēja mūsu rajonā un pilsētā atrast iepriekš nezināmus amatiergleznotājus.
Bauskas mākslas salona “Meistars Gothards” vadītājai Indrai Liepai piemīt reti sastopama spēja mūsu rajonā un pilsētā atrast iepriekš nezināmus amatiergleznotājus. Taču vēl izcilāka ir Indras prasme cilvēkus iedrošināt un pārliecināt, ka viņu vaļasprieks var būt saistošs un noderīgs sabiedrībai.
Viens no salona vadītājas atradumiem ir SIA “Bauskas alus” ražošanas direktors JĀNIS KAL-NIŅŠ, kura pirmā personālizstāde salonā tika atvērta pirms dažām nedēļām. Tur es ar viņu iepazinos un nodomāju – tāds dzīvesstāsts būtu romāna vērts. Mūsu nākamā tikšanās risinājās “Bauskas Dzīves” redakcijā.
Jāni, iepazīstiniet mūsu lasītājus ar sevi! Turpmākajā sarunā jūs nebūsit amatpersona, bet cilvēks, kuram glezniecība dzīvi ir padarījusi krāsainu un neatkārtojamu.
– Esmu dzimis Piemaskavas pilsētā Kļinā – turpat, kur komponists Pēteris Čaikovskis. Mans tēvs Jānis Kalniņš nāk no Limbažiem, bet mamma Tamāra ir Kļinas iedzīvotāja. Kamēr tēvs šajā pilsētā dienēja padomju armijā, Latvijā visi tuvinieki – arī pamāte, kas viņu audzināja, – jau bija miruši. Jānim vairs nebija, kur atgriezties, viņš palika Piemaskavā, izveidoja militāro karjeru, apprecējās, tad piedzimu es. Mājās mēs sarunājāmies mammas dzimtajā valodā. Atbraucot pirmo reizi uz tēva dzimteni 1990. gadā, es latviski nepratu nevienu vārdu, toties visu Krievijā un Ukrainā pavadīto laiku biju paziņu, draugu un svešu cilvēku ziņkāres subjekts sava vārda un uzvārda dēļ.
Mani vecāki joprojām dzīvo tajā pašā Piemaskavas pilsētā un dzīvoklī, katru gadu brauc uz Latviju ciemos pie manas ģimenes un pavada vairākus mēnešus. Man ir četri bērni, viņi runā abās valodās, bet krieviski ar šausmīgu akcentu. Mamma jaunākajiem – dvīņiem Ronaldam un Raimondam – māca krievu valodas nianses. Viņi runā labāk nekā vecākie bērni Kristina un Jānis, kuri ir gandrīz pieauguši cilvēki.
Izstādes atklāšanā piedzīvoju milzīgu pārsteigumu, uzzinot, ka esat bijis militārpersona, lai gan izskatāties māksliniecisks un neatkarīgs. Par militāristiem man, tāpat kā sabiedrības vairākumam, ir izveidojušies savi stereotipi.
– Bērnībā biju mākslinieciski tendēta persona. Zīmēšanas stundās, kad citiem bērniem lika veikt vienkāršus uzdevumus, skolotāji mani apsēdināja pie loga un piedāvāja sarežģītus darbus. Nepārtraukti vajadzēja piedalīties konkursos. Attaisnoju pedagogu cerības, jo man ļoti patika zīmēt. Pēc 8. klases beigšanas pat gribēju iestāties mākslas skolā Maskavā, bet mamma neļāva. Tikai tagad saprotu vecāku nostāju un atzīstu, ka viņi gribēja labu, cerot, ka es turpināšu tēva karjeru, jo dienests profesionālajos bruņotajos spēkos garantēja nodrošinātu sadzīvi un atrašanos toreizējās sabiedrības elitē. Es svēti ticēju savas bērnības laika ideoloģijai. Dažbrīd man šķiet, ka Irkutskas augstākajā kara aviācijas inženieru skolā gan nolēmu iestāties pusaudža protesta dēļ, bet ne mirkli neesmu to nožēlojis.
Vidusskolas absolvents taču ir diezgan pieaudzis cilvēks, bet jūs runājat par pusaudzi.
– Tāds arī biju, jo vidusskolu beidzu 16 gadu vecumā. Sekmīgi iestājos izraudzītā augstskolā Irkutskā, bet mani nepieņēma. Neaizmirstiet, ka tā bija militāra izglītības iestāde, kurā jādod zvērests. Tikai pilngadīgi Krievijas pilsoņi to drīkstēja darīt. Jaunības maksimālismā man nebija nekādu šķēršļu, uzrakstīju vēstuli Padomju Savienības aizsardzības ministram. Viņš gan atbildēja, taču augstskolā mani ieskaitīja pēc gada, lai zvēresta došanas brīdī es būtu pilngadīgs. Šausmas! Tagad iedomājos savu dēlu Jāni, kurš ir manā toreizējā vecumā. Tādu izvēli gan viņš neizdarītu, bet man bija cita audzināšana, es no visas sirds ticēju ideoloģijas nekļūdīgumam.
Sibīrijā jūs pa īstam sākāt aizrauties ar mākslu. Kā tas bija iespējams militārā augstskolā?
– Starp citu, pedagogi augstskolā mani ievēroja tieši māksliniecisko interešu dēļ. Es nebiju vienīgais, arī pedagogu un dažu studentu vidū netrūka līdzīgu. Un tad pasniedzējs, pulkvedis, kurš mācīja lidmašīnu konstrukcijas priekšmetu, nodibināja nelielu grupu, kas brīvā laika lielāko daļu nodevās savam vaļaspriekam. Ar augstskolas vadību viņš panāca vienošanos, ka studentiem tiek piešķirti visi nepieciešamie materiāli, izbrīvēts laiks un transports skicēšanai dabā. Vienlaikus tika noteikts, ka ik mēnesi mums obligāti jāuzglezno viens darbs augstskolas fondam un jāveic visi mākslinieciskās noformēšanas uzdevumi. Ar azartu zīmējām plakātus, afišas, transparentus. Mums bija sava labiekārtota darbnīca. Radošās izpausmēs mūs neierobežoja, gleznojām tikai Sibīrijas ainavas. Būdams atvaļinājumā mājās, skrēju uz izstādēm Maskavā, pirku mākslas albumus, enciklopēdijas, žurnālus. Biju ļoti aizrāvies.
Ar pasniedzēju, kuram glezniecība bija dzīves skaistuma personifikācija, apbraukājām Sibīriju. Novada majestātiskais skaistums ir neaptverams. Manī joprojām ir dzīva sajūta, ka taigas takās un kalnos biju vienīgais, kas šo ceļu mērojis. Starp citu, savvaļas dzīvnieki nebaidījās, bet uzticēšanās pilni tuvojās cilvēkiem. Es izjutu pirmatklājēja prieku – iepriekš un pēc tam nepiedzīvotu. Bija tik viegli elpot neskartajā dabā, priecāties par dzīvi, ko man un biedriem tika ļauts iemūžināt skicēs un gleznās. Beidzot augstskolas studiju akadēmisko programmu, man bija tikai 21 gads.
Bet jūs turpinājāt patstāvīgi gleznot arī pēc tam. Jūsu sieva Inguna izstādes atklāšanā man sacīja, ka viņa allaž ir jutusies kā mākslinieka asistente.
– Vēlāk mēs dzīvojām Ukrainā, gandrīz visās lielākajās pilsētās, kurp tiku norīkots profesionālā dienesta uzdevumu veikšanai. Plenēros es un Inguna braucām ar velosipēdiem. Mums toreiz bija fantastisks kaķis. Es ieliku to azotē un sēdos uz divriteņa. Kad atradu glezniecisku dabasskatu, strādāju līdz tumsai, un Inguna man atradās tuvumā. Vakarā atkal sēdāmies uz riteņiem, un kaķis gluži kā suņuks sekoja. Jā, tas bija laiks, kad runcis mums aizstāja bērnu. Abiem tolaik vajadzēja izšķirties, kas ir svarīgāks – ģimene vai mana karjera. Virsnieka ārēji labklājīgā dzīve bija tāda, ka, ik rītu kravājot čemodānu, es nezināju, uz kuru pasaules malu tikšu nosūtīts komandējumā. Neticami, bet 1990. gadā mani pēc personiska lūguma bez liekiem sarežģījumiem atvaļināja.
Jūs ļoti labi runājat latviski.
– Tas ir panikas rezultāts, jo pie privātskolotājiem un kursos neesmu mācījies. Mana sieva, ar kuru iepazinos Kļinā, ir Rīgā dzimusi latviete, bet viņas tēvs – militārpersona – dienēja daudzās Padomju Savienības vietās. Inguna kopš bērnības vienlīdz labi ir pārvaldījusi abas valodas. Bet jūs nevarat iedomāties, kādu šoku es piedzīvoju 1990. gada vasarā, ierodoties sievasmāsas kāzās Saldū. Lai gan pārzinu vairākas valodas, ar ko var izskaidroties no Viduseiropas līdz Balkāniem, Latvijā kļuvu pilnīgi bezpalīdzīgs. Un tad es sapratu, ka šādu situāciju vairs nedrīkstu pieļaut.
