Pirms 20 gadiem 28. februārī skolotāju Ainas un Modra Indriksonu ģimenē Gailīšu pagastā pasaulē nāca dvīņumeitiņas Gunita un Elīna.
Pirms 20 gadiem 28. februārī skolotāju Ainas un Modra Indriksonu ģimenē Gailīšu pagastā pasaulē nāca dvīņumeitiņas Gunita un Elīna. Ainai un Modrim pavisam ir piecas meitas. Zanda jau beigusi studijas, Elīna un Gunita augstskolā iestājās pagājušajā rudenī, abas jaunākās māsas mācās vidusskolā.
Kura no jums pasauli ieraudzīja pirmā? Vai tāpēc ir mudīgāka?
Gunita: – Esmu par desmit minūtēm vecāka nekā māsa. Pamatskolas gados allaž biju par sekundi vai par punktu labāka dažādos sporta veidos. Vēlāk, kad arī Elīna sāka aktīvi trenēties, viņa bija ātrāka par mani skriešanā – gan krosā, gan sprintā.
Elīna: – Dažreiz, šķiet, esmu mazliet egoistiskāka un bezrūpīgāka, tomēr mēs neesam pretpoli. Visur ejot kopā, dzīvojot vienā istabā, atbalstot vienai otru, mūsu raksturi un dzīves uztvere ir izveidojušies līdzīgi. Daudz netiecāmies pēc draudzenēm, jo mums taču ir trīs māsas. Vecākā ir Zanda, kura māca būt jaukam cilvēkam un palīdz atrast mērķus. Jaunākās – Ieva un Lauma – ar dzīvesprieku un neordinārāku domāšanu parāda dzīvi no citas puses. Kad esam visas kopā – pilna māja ar meitenēm. Vai nav jauki!
Vai savu līdzību esat izmantojušas, lai citus izjokotu?
Elīna: – Augstskolā draudzene bija uz brīdi sašutusi, ka esmu piepeši kļuvusi blonda un eju garām nesveicinoties. Bet tā bija Gunita. Kad māsa atnāca uz Ziemassvētku balli Rīgas Tehniskajā universitātē, abas iesēdāmies Salatēta klēpī, skats bija interesants. Esam draugiem likušas mūsu fotogrāfijā atrast desmit atšķirību.
Profesijas gan esat izvēlējušās pilnīgi atšķirīgas.
Gunita: – Jā, es studēju Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas fakultātē, māsa – Rīgas Tehniskās universitātes Būvniecības fakultātē. Vēlamies pateikties Bauskas 1. vidusskolas pedagogiem, īpaši Līvijai Hammerai (sveiciens tikko pagājušajā vārdadienā!) un Andim Jauntēvam. Viņi palīdzēja mums gatavoties mācību priekšmetu olimpiādēm, kurās guvām labus rezultātus. Interese par mācībām radās jau no pirmās klasītes, jo Uzvaras vidusskolā katrs skolotājs veidoja skatījumu uz dzīvi. Medicīnas studijas prasa daudz laika un lielas darbaspējas. Visvairāk mani saista anatomijas nodarbības Anatomikumā ar īstiem preparātiem.
Rīgā jūs dzīvojat katra savā vietā. Vai neskumstat viena pēc otras?
Gunita: – Reizēm tā tiešām ir, jo neesam pieradušas būt šķirtas. Tomēr uzskatu, ka cilvēkam ir jābūt patstāvīgam. Es taču tāpat zinu, ka vienmēr varu māsu sastapt, parunāties, piezvanīt.
Vai jūsu dzīvesveidu varētu raksturot kā īpaši aktīvu?
Gunita: – Mēdzam būt pārgalvīgas līdz racionālam līmenim – iesaistāmies visur, kur iespējams un ir vērts. Metamies avantūrās, jo zinām, ka pieredze noderēs. Skolas gados paguvām daudz, trenējāmies vieglatlētikā, iesaistījāmies divās jauniešu organizācijās. Esam beigušas mūzikas un sporta skolu, dejojušas, dziedājušas. Par to jo īpaši jāpateicas mammai, tētim un māsām, jo vienmēr esam atbalstītas, ar vārdiem un rīcību rosinātas. Ticu, ka viss, kas notiek, notiek uz labu, tāpēc, ja arī ir bijuši skumjāki brīži, tas bijis stimuls nākamā mērķa sasniegšanai.
Elīna: – Mans princips “Jo vairāk jāpagūst, jo vairāk izdaru!”. Pie steigas un laika trūkuma pierasts kopš vidusskolas. Tagad darbojos Rīgas Tehniskās universitātes Būvniecības fakultātes studentu pašpārvaldē un arī RTU Studentu parlamentā, kas ir lielākā studentu lēmējinstitūcija šajā augstskolā. Rakstām projektus, rīkojam pasākumus. Jāpaspēj arī uz treniņiem galda tenisā. Šis laiks man ir piepildīts un tiešām skaists.
Vai atmiņā ir kāds ģimenei kopīgs prieka brīdis?
Elīna: – Emocionāli saspringts pārdzīvojums bija pagājušajā pavasarī, kad mēs visi piedalījāmies televīzijas spēlē “Spicie triki” un uzvarējām. Paļāvāmies gan uz veiksmi, gan centību, apgūstot Morzes ābeci, un tieši man ierakstā nācās parādīt, ko no tā atceros.
