1998. gada 26. novembrī Bauskas slimnīcas automašīna iekļuva smagā avārijā. Kā šī negadījuma dalībniekiem klājas tagad, skaidro «Bauskas Dzīve».
1998. gada 26. novembrī Bauskas slimnīcas automašīna iekļuva smagā avārijā. Kā šī negadījuma dalībniekiem klājas tagad, skaidro “Bauskas Dzīve”.
Ignorē sanitāro transportu
Bauskas slimnīcas automašīna todien devās uz Rīgu, lai no dzemdību nodaļas Bērnu klīniskajā slimnīcā nogādātu divus jaundzimušos, kuriem bija nepieciešama specifiska aprūpe. Pa ceļam no Iecavas tika paņemta sieviete, kurai grūtniecības laikā bija sarežģījumi, tāpēc viņai bija paredzētas dzemdības vienā no Rīgas slimnīcām.
Mazuļi jau bija nodoti galvaspilsētas mediķu rokās, kad Satekles un Lāčplēša ielas krustojumā notika avārija, saduroties ar kravas automašīnu, kura ignorēja sanitārā transporta pazīšanās zīmes.
“Tas notika tik pēkšņi, vienā mirklī. Daktere Biruta Kvetkus sēdēja mašīnas aizmugurē līdzās dzemdētājai. Ārste lūdza šoferi Edvīnu pasteigties, jo sievietei jau bija sāpes un kuru katru brīdi varēja sākties dzemdības. Atbilstīgi situācijai tika ieslēgta signalizācija, bākugunis. Automašīnas, kuras bija pirms mums, to respektēja. Iebraucam krustojumā… troksnis, neizsakāmas sāpes, un ap mani iestājās tumsa…” atceras poliklīnikas vecākā māsa Dainuvīte Aira Bergmane, kura bija mašīnā.
Nespēj glābt
Pirmā ziņa bija tāda, ka smagi cietuši visi, kuri tobrīd atradās Bauskas slimnīcas automašīnā. Vispirms no mašīnas izdevies izcelt grūtnieci. Smagas traumas guva Bauskas slimnīcas dzemdību nodaļas ārste Biruta Kvetkus, autovadītājs Edvīns Baumanis, medicīnas māsa Dainuvīte Aira Bergmane. Lai viņus atbrīvotu, izsauktajiem ugunsdzēsības un glābšanas dienesta vīriem nācies sagriezt sadragāto automašīnu. Cietušie ievietoti Rīgas 1. slimnīcā – Dainuvīte Aira Bergmane un Edvīns Baumanis intensīvās terapijas, Biruta Kvetkus – ķirurģijas nodaļā.
Ārsti nespēja glābt Edvīnu Baumani, kurš pēc ilgstošas atrašanās komā 1999. gada 31. janvārī nomira, nesagaidot 45. dzimšanas dienu.
Dainuvīte Aira Bergmane bija guvusi tik smagas traumas, ka Rīgas 1. slimnīcas mediķi nav solījuši neko. “Man bija lauztas abas kājas, trīs lūzumi iegurnī, lauzts atslēgas kauls, trīs ribas lūstot iedūrušās plaušās, aknās plīsums, smadzeņu kontūzija. Seja bija piedzīta ar mazām stikla lauskām,” atceras Dainuvīte.
Nebūtība nepieņem
Nedēļu Dainuvīte bija bezsamaņā, viņai veiktas vairākas operācijas. Dakteri atzinuši, ka baušķeniecei esot apbrīnojams gribasspēks un spēja paciest sāpes. Decembra beigās Dainuvīte Aira Bergmane tika pārvesta uz Bauskas slimnīcu, bet kopumā no avārijas brīža viņa ārstējās gadu.
Dzimšanas diena Dainuvītei ir vasaras vidū, bet 26. novembris viņai ir kļuvis par divtik nozīmīgu dienu, jo tā varēja arī kļūt par pēdējo. 1998. gada decembrī, kad Dainuvīte jau bija Bauskas slimnīcā, sarunā ar šo rindu autori viņa stāstīja: “Būdama bezsamaņā, it kā jutu, ka apkārt kāds staigā, runā, bet nespēju atvērt plakstus, pakustēties, atbildēt. Vēl man prātā tāds kā sapnis. Kāda man pazīstama pirms laiciņa miruša cilvēka balss vaicāja: “Ko tad tu te? Ej projām, tev te nav ko darīt!” Varbūt tobrīd tiešām biju uz nāves sliekšņa, bet laikam nebūtība negribēja mani pieņemt.”
Pēc avārijas Bauskas mediķiem daudzi centās palīdzēt, uz Rīgu brauca donori, kolēģi mediķi gādāja, lai netrūktu vajadzīgo zāļu.
Vēlas aizmirst
1999. gada sākumā Dainuvīte Aira Bergmane varēja vien sapņot, vai kādreiz nostāsies uz savām kājām, taču viņa gribēja vairāk – jau vasarā būt savā dārziņā, zemeņu dobē. Ir pagājuši astoņi gadi, un Dainuvīte ne tikai strādā savā profesijā, viņa arī studē jurisprudenci augstskolas “Turība” Bauskas filiālē. “Esmu otrajā kursā un laikam vienīgā pensionāre savā grupā. Taču kopš avārijas man ir tāda izjūta, ka dzīve uzdāvināta no jauna, tāpēc man gribas visur piedalīties, ekskursijās esmu izbraukājusi vai visu Eiropu. Tieši tagad man ir divkāršs spēks, arī griba un prieks dzīvot.”
Atveseļojusies un strādā arī daktere Biruta Kvetkus, kura ir neonatoloģe, jaundzimušo bērniņu veselības speciāliste Bauskas slimnīcas dzemdību nodaļā. Tomēr atmiņas par avāriju un atveseļošos viņa nevēlas cilāt. “Tas ir pagājis, izsāpēts, un cenšos to aizmirst,” saka daktere, kurai tagad reizēm nākas atbalstīties uz spieķa.
Gribējās uzzināt, kā klājas iecavniecei Jeļenai, kuru toreiz mediķi veda uz dzemdībām Rīgā. Pēc avārijas viņu nogādāja Stradiņa slimnīcā, un tajā pašā dienā 1998. gada 26. novembrī nāca pasaulē Jeļenas dēls Ričards. Izdevās noskaidrot, ka 2003. gadā Jeļena mainījusi vārdu, kļūstot par Aļonu, apprecējusies, iegūstot citu uzvārdu, un 2004. gadā no Iecavas pārcēlusies uz dzīvi Rīgā. Viņas un dēla pašreizējo dzīvesvietu noskaidrot neizdevās.
