Vecumniekos dzīvojošais pensionārs Stasis Uzāns datora iespējas apguvis cienījamos gados.
Vecumniekos dzīvojošais pensionārs Stasis Uzāns datora iespējas apguvis cienījamos gados. Tagad tas kļuvis par vienu no viņa labākajiem draugiem – palīgs lietišķiem darījumiem, iespēja sazināties un spēlēt šahu ar draugiem zemeslodes otrā pusē, avots informācijas ieguvei.
Cik ilgi jūs esat pensionārs?
– Mana pamatprofesija ir galdnieks, bet nācies strādāt arī par māksliniecisko noformētāju un šoferi ar profesionāļa tiesībām. Aktīvo darba mūžu noslēdzu 2004. gadā, bet no 2007. gada jau saņemu pilnu pensiju.
Starp citu, jūs neesat latvietis?
– Neesmu gan, mana tautība ir lietuvietis. Mūsu ģimene manus dzimtos Biržu rajona Radvilišķus pameta 1952. gadā, jo gan mātes, gan tēva brāļi – mani onkuļi – bija mežabrāļi. Tēvs tolaik (pēc kara) bija mežsargs, un čekisti precīzi izskaitļoja, ka viņš varētu sadarboties ar radiniekiem.
Lietuviski vēl protat?
– Sirdī esmu vidēji radikāls latvietis, bet dzimto valodu aizmirsis neesmu. Lietot to iznāk ļoti reti, un mani saprot galvenokārt pierobežas lietuvieši, kuri tāpat kā es zina abas valodas. Triju gadu dienests Krievzemē piespieda perfekti iemācīties krievu valodu. Jābrīnās, kā mūsu krievvalodīgie, gadu desmitiem dzīvojot latviskā vidē, nejūt vēlēšanos zināt mītnes zemes valodu.
Kā un kad jūs tikāt pie datora?
– Jau kopš bērnības mani aizrāva viss jaunais tehnikā un tehnoloģijās. Pats uzmeistaroju detektoruztvērēju, kas uztvēra tikai Rīgu un prasīja teicamu dzirdi. 1991. gadā pirmo reizi mūžā redzēju datoru, un tas notika laikraksta “Pilsonis” redakcijā. Pat dabūju ar to mazliet pastrādāt, kā saka – āķis bija lūpā. Sapnis iegūt savējo piepildījās 2003. gadā, kad iegādājos lietotu datoru. Nu šis vectētiņš ir mazbērnu rīcībā.
Bet bija taču vēl jāiemācās ar datoru strādāt…
– Pirms datora iegādes biju izlasījis tik daudz literatūras, ka likās, esmu jau speciālists šajā jomā – bet nekā. Iesaku arī citiem, man līdzīgiem, datoru tomēr apgūt klātienē – literatūra palīdz, ja to var tūlīt pārbaudīt praksē. Tad sekoja datorkursi Vecumnieku vidusskolas direktora Aivara Ķiņķevska vadībā.
Tiek uzskatīts, ka dators nemaz nav tik labs – var izveidoties atkarība no spēlēm, tas bojā redzi. Kā jūs lietojat datoru?
Cik stundu dienā pavadāt kopā ar savu “draugu”?
– Ar prieku un pateicību izmantoju man zināmās iespējas, ko sniedz internets. Visi maksājumi tiek veikti mājās, esmu iesaistījies portālā “draugiem.lv”, sarakstos ar paziņām. Izmantoju arī skaipu, kurā apvienotas telefona un televīzijas īpašības, un sapucējies varu pļāpāt ar radiem un draugiem bez bailēm par augošo tālruņa rēķinu.
Esmu aizrāvies ar šaha spēlēšanu internetā. Tur var izspēlēties ar visas pasaules šahmīļiem, turklāt sekojot savam reitingam un iegūtai vietai.
Dators man dienā “paņem” vidēji četras stundas, arī visām citām nodarbēm laika pietiek. Sieva neiebilst, jo esmu vienmēr pie rokas. Bērniem pašiem savas ģimenes, un varbūt iedzimtības dēļ visi kā viens ir datormīļi. Par atkarību no datora – nu tā negācija, manuprāt, aktuāla galvenokārt jauniešiem.
No Vecumnieku puses cilvēkiem dzirdēts, ka jūs arī gleznojat. Ko tieši – dabu, cilvēkus? Cik nopietni?
– Mana jaunības aizraušanās ar zīmēšanu drīzāk saistās ar māksliniecisko noformēšanu. tās nedaudzās glezniņas, galvenokārt dabas skati, aizklīdušas pie radiem un draugiem. Man mājās pat nav, ar ko pierādīt šā talantiņa esamību.
Par jums uzzināju, skatoties televīzijas raidījumu “Viss notiek!”, kurā tika lasītas jūsu asprātīgās anagrammas.
– Tas man ir visai amizants vaļasprieks. Anagramma ir personas vārda un uzvārda burtu pārstatīšana. Atminot anagrammu, no sugas vārda jāizveido īpašvārds. Tas ir visai pagrūti, tādēļ izvēlos sabiedrībā pazīstamus cilvēkus. Ļoti pateicīga vide šim nolūkam ir mūsu simts gudrās galvas Saeimā, kuras vai prasīt prasās mazliet pakariķēt – viņi ir tik visgudri un paštaisni. Sāku sūtīt savas anagrammas uz SIA “Hansamedija” un šajā vidē sastapu citus anagrammistus.
Jūs esat apbrīnojams, netipisks pensionārs, liels optimists, par dzīvi nežēlojaties. Kā jums tas izdodas?
– Tāpat kā ikviens manos gados, esmu sastapies ar kādu slimībiņu un, paldies Dievam, pagaidām pārejošiem veselības traucējumiem. Nu kā nepasūdzēsies par veselību – pensionāriem tā ir kā modes lieta. Satiekas divi veči un par ko runā? “Nu, kā ar veselību?”, nevis “Skat, kas par kolosālu dāmu!”. Atzīšos – sievietes man laikam beigs patikt tikai viņsaulē.
Bērni izklīduši kur kurais (labi, ka ne sevišķi tālu), cits pie cita ciemojamies. Es viņus atbalstu ar padomu, materiāli viņi drīzāk palīdz man. Abi ar Līviju priecājamies par katru jaunu rītu, jo dienas traucas trakā ātrumā – tikko atbrīvojies no pērngada Ziemsvētku eglītes, jāiet pēc jaunas.
***
Stasis Uzāns
– Dzimis 1945. gada 1. janvārī Lietuvā, bet kopš septiņu gadu vecuma dzīvo Vecumnieku pagastā.
– Skolojies Vecumnieku un Baldones vidusskolā. Gribējis kļūt par arhitektu, bet nav pabeidzis augstskolu, jo, paša vārdiem sakot: “Atnāca mīlestība, paņēmu akadēmisko gadu, apprecējos, piedzima bērni, un mana izglītošanās tika ģimeniskota.”
– Ilgus gadus Stasis Uzāns strādājis Stelpes kolhoza Vecumnieku galdniecībā. Tā ražoja logus, durvis, vārtus, individuālajiem pasūtītājiem arī mēbeles. Gatavotas pat dāvanas kāzās – greznas pūralādes.
– Ar sievu Līviju viņš ir kopā kopš 1988. gada. Stasim izaugušas divas meitas un dēls, Līvijai – meita un dēls, abiem kopā – desmit mazbērnu.
