INTARS KRŪMIŅŠ, Iecavas vidusskolas 10. klases audzēknis: – Gluži traka nedēļa. Svētdien jutos saguris un negribējās neko darīt.
INTARS KRŪMIŅŠ, Iecavas vidusskolas 10. klases audzēknis:
– Gluži traka nedēļa. Svētdien jutos saguris un negribējās neko darīt. Jau otrajā dienā pēc pavasara brīvlaika skolā rīkojām bioloģijas konferenci, kurā piedalījās rajona vidusskolu pārstāvji un dabaszinātnieki. Mūsu klase jau iepriekš – projektu nedēļā – iesaistījās konferences materiālu gatavošanā. Manuprāt, domu apmaiņa par tematu “Cilvēks. Daba. Vide” izvērtās lietderīga un saistoša. Līdztekus man vajadzēja gatavoties rajona konkursa “Gada skolēns” finālam, kas viņnedēļ risinājās Bauskā. Nebiju pat cerējis, ka tikšu izvirzīts pārstāvēt savu skolu. Pirmo reizi mūžā biju uzrakstījis dzejoli, ko žūrija acīmredzot uzskatīja par interesantu mēģinājumu šajā žanrā. Dzejoļa nosaukums ir “Gada skolēns”. Es vēlējos poētiski atainot šī konkursa būtību un manas paaudzes jauniešiem nozīmīgas vērtības. Dzejolī ir rindas: “Galvenais ir tas, cik spoža ir tava sirds.”
Konkursa norises vietā ierados neformālā apģērbā un jutos diezgan apmulsis, jo vairākiem zēniem bija korekti uzvalki, bet meitenes izskatījās ļoti saposušās.
Dzīvoju lauku mājās, kas atrodas septiņus kilometrus no Iecavas centra. Dažreiz, lai uzturētu fizisko formu, šo distanci noskrienu. Pagājušajā nedēļā gan gaidīju autobusu, jo slodze dažādās aktivitātēs bija milzīga. Turklāt arī sestdien vajadzēja iet uz skolu, lai kompensētu vienu Lieldienu brīvdienu.
Brīvo laiku pie datora nemēdzu pavadīt, labāk eju pastaigāties vai palīdzu vecākiem remontēt māju. Tādas tipiskas lauku nodarbes kā mājlopu un dārzu kopšana mūsmājās vairs nenotiek, jo nav izdevīgi veltīt daudz enerģijas, lai saņemtu niecīgu samaksu par izaudzēto.
