Rīgā iekāpjot tramvajā, kur nesen uzstādīti elektroniski biļešu kompostrētāji, mana draudzene piepeši sāka smieties.
Rīgā iekāpjot tramvajā, kur nesen uzstādīti elektroniski biļešu kompostrētāji, mana draudzene piepeši sāka smieties. Jautrības iemesls šķita gluži neizprotams. Tad viņa man uzticēja ilgi noslēpumā glabātu stāstu, bet maršruta galapunktā smējāmies jau abas.
Noskaidros identitāti
– Tas notika padomju laikā kādā Krievijas lielpilsētā, kur pavadīju atvaļinājumu. Ar paziņu – jaunu dzejnieci – agrā rītā atgriezāmies no studiju biedra rīkotas ballītes. Tolaik tramvajos bija tādas ierīces, kurās vajadzēja iebērt sīknaudu un izrullēt biļeti. To varēja dabūt arī tad, ja summa izrādījās mazāka par oficiāli noteikto. Mums līdzi nebija nevienas monētas, tādēļ bez sirdsapziņas pārmetumiem no automāta izritinājām divas biļetes un apsēdāmies. Taču izrādījās, ka šīs darbības visu laiku bija vērojis kāds modrs pilsonis. Piepeši viņš sāka aurot, apsaukādams mūs par valsts apzadzējām un nelietēm. Gluži kā hipnotizēti pēkšņi arī citi pasažieri metās mūs zākāt. Sparīgi turējāmies pretī un klusībā nolēmām izkāpt jau nākamajā pieturā, bet mūsu nodomam nebija lemts īstenoties.
Godīgie padomju pensionāri mūs sagrāba aiz plandošo svārku stērbelēm un cieši turēja. Troksnis bija tik milzīgs, ka atsteidzās tramvaja vadītājs un pēc pasažieru prasības apturēja braucamo pie tuvējās milicijas nodaļas, turklāt pats aizgāja izsaukt kārtības sargātājus. Divi bruņoti vīri mūs brutāli iestūma savā kantorī un pavēlēja uzrādīt pases. Protams, līdzi tās nenēsājām. Tad miliči paziņoja, ka mūsu identitāte tiks noskaidrota pa iekšlietu sistēmas īpašajiem sakaru kanāliem, bet līdz rezultātu saņemšanai abas tiekam aizturētas.
Jūt līdzi un mierina
– Pat baisākajā sapnī nevarēju iztēloties, ka nokļūsim iepriekšējās izmeklēšanas izolatorā. Kopā ar vairākiem plenčiem un uzdzīvotājiem “būrī” pavadījām septiņas stundas. Kas tik viss tajā laikā tika pārdzīvots – histērija, panika, asaras, bailes! Pat mūsu kameras biedri beigās sāka just līdzi un mierināt, lai gan sākumā tikām klasificētas kā vieglas uzvedības meičas. Acīmredzot iemesls bija mūsu bohēmiskais apģērbs.
Stāstam par biļešu iegādi nemaksājot neticēja neviens – arī milicijas pulkvedis, kurš pievakarē ieradās uz naktsdežūru. Caur stiklotajām durvīm uzmetis skatu ieslodzītajiem, viņš nelabā balsī iebrēcās: “Ko tie skuķi tur dara?” Neviens no viņa kolēģiem nevarēja atbildēt, jo vīri, kas it kā grasījās noskaidrot mūsu personības, jau bija aizgājuši mājās. Sulīgi lamādamies, bargais milicis atslēdza sprostu un nobļāvās: “Lai es jūs te nekad vairs neredzētu!”, it kā mēs pašas būtu brīvprātīgi pieteikušās dienu pavadīt izolatorā.
Tikmēr paniku jau bija sacēluši draugi, nevarot mūs sagaidīt norunātajā tikšanas vietā un neatrodot īrētajā dzīvoklī. Vistrakākais bija fakts, ka arī viņi nenoticēja mūsu godīgajam un patiesajam stāstam un droši vien netic joprojām.
