Līdz 2. maijam pilnā sparā rit parakstu vākšana, kuras mērķis ir noskaidrot, vai nepieciešams rīkot tautas nobalsošanu par valdības pieņemtajiem un Saeimas apstiprinātajiem grozījumiem valsts drošības likumos.
Līdz 2. maijam pilnā sparā rit parakstu vākšana, kuras mērķis ir noskaidrot, vai nepieciešams rīkot tautas nobalsošanu par valdības pieņemtajiem un Saeimas apstiprinātajiem grozījumiem valsts drošības likumos.
Vairāk nekā 60 tūkstoš pilsoņu jau atbalstījuši referendumu, bet daudzi joprojām jautā – kas noticis un kā rīkoties? Neizpratne valda jo vairāk tāpēc, ka tā pati Saeima, kas šos grozījumus apstiprināja, pēc Valsts prezidentes lēmuma nodot šo jautājumu tautas izlemšanai tomēr tos ātri atcēla un pašlaik strādā pie jaunu izveides.
Parakstu vākšana notiek par grozījumiem divos likumos – Nacionālās drošības likumā un Valsts drošības iestāžu likumā. Valsts prezidente pirmo reizi vēsturē izmantoja Satversmes 72. pantā paredzētās tiesības pēc savas iniciatīvas apturēt likumu publicēšanu uz diviem mēnešiem, kuru laikā tautai jāizlemj, vai par šiem likumiem jārīko referendums.
Kāpēc prezidente iebilda?
Valsts prezidente, arī Satversmes aizsardzības biroja (SAB) vadītājs Jānis Kažociņš un citi drošības iestāžu pārstāvji nostājās pret valdības sagatavotajiem likuma grozījumiem, jo uzskatīja tos par bīstamiem tālākai valsts drošības iestāžu darbībai. Piekļuve konfidenciālai informācijai (tajā skaitā NATO noslēpumiem) kļūtu stipri vienkāršāka nekā līdz šim, un drošības iestāžu darba kontrole daudz lielākā mērā nonāktu politiķu pakļautībā. Nododot likumus tautas rokās, Vaira Vīķe-Freiberga izteicās vēl tiešāk, pieļaujot, ka to “bīdīšana” notiek oligarhu interesēs un var kavēt izmeklēšanas procesus.
Kādas tad bija svarīgākās pārmaiņas, ko paredzēja valdības sagatavotā likumpakete? Pirmkārt, tiesības veikt pārbaudes drošības iestādēs būtu ne tikai parlamenta deputātiem, bet arī Saeimas Nacionālās drošības komisijas pilnvarotām personām, kas skaidrāk likumā nav definētas. Otrkārt, tiktu mainīts Valsts drošības iestāžu padomes sastāvs, un tā turpmāk nonāktu premjerministra pakļautībā. Treškārt, tika piedāvāti jauni Ministru kabineta noteikumi, kuros valdībai pakļautajam Informācijas analīzes dienestam tiktu dotas iespējas savām amatpersonām piešķirt augstākās kategorijas pielaides valsts noslēpumam, kas līdz šim bijusi tikai SAB kompetence.
Maina lēmumus
Strīdīgie likuma grozījumi izraisīja pamatīgu sabiedrības rezonansi un tiesībsargājošo iestāžu pārstāvju iebildes tūliņ pēc tam, kad tie nonāca atklātībā ap gadu miju. Nekavējoties diskusijā par grozījumiem iesaistījās arī Valsts prezidente, vēstulē aicinot premjeru Aigaru Kalvīti pirms valdības lēmuma pieņemšanas vispirms izmaiņas valsts drošības likumos izvērtēt Nacionālās drošības padomē, kurā darbojas gan Valsts prezidente, gan Saeimas un valdības, gan arī kompetento iestāžu pārstāvji. Par spīti tam, valdība pēdējā Saeimas brīvdienā Satversmes 81. panta kārtībā tomēr grozījumus pieņēma.
Nacionālās drošības padomes ignorēšana turpinājās – it kā garāmejot Saeima 1. februāra sēdē steidzami pieņēma drošības likumu izmaiņas. Prezidente likumus neizsludināja, bet nodeva Saeimai otrreizējai caurlūkošanai, taču tā iebildumos neieklausījās un 1. martā pieņēma grozījumus vēlreiz. Tikai pēc tam, kad Valsts prezidente likumu grozījumu publicēšanu apturēja un bija neizbēgama parakstu vākšana par tiem, Saeima atkal strauji mainīja savu lēmumu, atzina prezidentes iebildumus par pamatotiem un 29. martā grozījumus atcēla.
Sadalās divās nometnēs
Līdz šim par parakstu vākšanu un iespējamo vēlāko tautas nobalsošanu visaktīvāk uzstājušās opozīcijas partijas – “Jaunais laiks” un “Saskaņas centrs”. Tās kritizē valdības darba stilu, pieņemot drošības likumu grozījumus, kas notika sasteigti un bez pienācīgas izvērtēšanas. Viņi uzskata, ka tautai referendumā jāpasaka “nē” šādai deputātu darbībai un jānovērš iespēja, ka pēc laika Saeima atkal var pieņemt līdzīgus grozījumus, ja vēlētāji nebūs tos skaidri noraidījuši.
Savukārt valdību veidojošās partijas – Tautas partija, TB/LNNK, Latvijas Pirmās partijas/”Latvijas ceļa” un Zaļo un zemnieku savienība – publiskajā telpā no parakstu vākšanas norobežojušās. To galvenie argumenti – tā kā likuma grozījumi nestāsies spēkā, referendumam vairs nav jēgas, un tā būtu nelietderīga līdzekļu izšķērdēšana.
Jāsavāc 149 tūkstoši
To, vai referendums būs vai ne, uzzināsim līdz 10. maijam. Centrālā vēlēšanu komisija (CVK) 30 dienu ilgo parakstu vākšanu sāka 3. aprīlī, un tai jānoslēdzas 2. maijā. Referenduma ierosināšanai jāsavāc desmitās daļas vēlētāju paraksti no iepriekšējās vēlēšanās reģistrēto balsotāju skaita, t. i., 1 490 636 vēlētāji. Referendums notiks, ja par to parakstīsies ne mazāk kā 149 064 vēlētāji.
Ja nepieciešamais parakstu skaits tiks savākts, triju dienu laikā CVK izsludinās tautas nobalsošanu. Tā būs rīkojama ne agrāk kā mēnesi, bet ne vēlāk kā divus mēnešus pēc izsludināšanas dienas, tātad, visticamāk, jūnijā. CVK priekšsēdētājs Arnis Cimdars lēš, ka referenduma rīkošana no valsts budžeta varētu izmaksāt nedaudz vairāk par diviem miljoniem latu. Parakstu vākšanai no tā piešķirti 499 tūkstoši latu, lielāko daļu izmantos vēlēšanu komisijas locekļu algošanai.
***
Uzziņai
Drošības likumus nāksies izsludināt:
– ja par referenduma ierosināšanu neparakstīsies desmitā daļa pilsoņu;
– ja paraksti tiks savākti, bet referendumā nepiedalīsies vairāk kā puse balsstiesīgo iedzīvotāju;
– ja pilsoņu vairākums atbildēs negatīvi uz jautājumu, vai drošības likumi ir atceļami.
***
No Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas vēstules Saeimai
– “(..) grozījumi Nacionālās drošības likumā paredz, ka turpmāk, veicot parlamentāro kontroli, ne vien Saeimas Nacionālās drošības komisijas deputātiem būs tiesības veikt pārbaudes valsts drošības iestādēs, iepazīties ar attiecīgu informāciju un dokumentiem, uzklausīt valsts drošības iestāžu amatpersonas, pārbaudīt izlūkošanas, pretizlūkošanas darbību un operatīvās darbības pasākumu likumību un pamatotību, bet tādas pašas tiesības būs arī likumā nedefinētām komisijas pilnvarotām personām, kurām būs attiecīgās atļaujas pieejai valsts noslēpumam.”
– “(..) minētā norma (..) var radīt apdraudējumu valsts drošības iestāžu sekmīgam un profesionālam darbam, jo paaugstina valsts noslēpuma un ierobežotas pieejamības informācijas izpaušanas risku, būtiski paplašinot to personu loku, kurām būs tiesības iepazīties ar operatīvās darbības materiāliem to aktīvajā fāzē.”
– “(..) neatbalstu Nacionālās drošības padomes lomas samazināšanu, koncentrējot izpildvaras rokās valsts drošības dienestu kontroli.”
***
Viedokļi
– Aivars Endziņš, bijušais Satversmes tiesas priekšsēdētājs, juridisko zinātņu doktors:
“(..) likuma grozījumi sniegtu deputātiem nevis parlamentārās kontroles, bet gan tiesu varas funkcijas, kas nav pieļaujams. Šāda veida politiķu funkciju paplašināšana, zinot, ka nāk klāt vēl arī neskaidras pilnvarotās personas, ir nopietna iejaukšanās drošības iestāžu darbā. Jo vairāk šādu tiesību, jo vairāk šādu informāciju var izmantot politiskiem mērķiem.”
– Jānis Maizītis, Latvijas Republikas ģenerālprokurors:
“Kur tad paliek robeža starp prokuratūras kontroli un parlamentāro uzraudzību, jo virzītie grozījumi likumā liecina, ka saturs, apjoms un uzdevums abos gadījumos ir viens un tas pats – pārbaudīt veikto pasākumu likumību un pamatojamību. Līdz ar to nav skaidrs, kurš ar ko nodarbosies un kurš par ko atbild, kā arī kāda var būt parlamenta pilnvarotās personas tālākā rīcība, konstatējot pārkāpumu.”
– Aigars Freimanis, sociologs, sabiedriskās domas pētījumu firmas “Latvijas fakti” vadītājs:
“Ja likumu grozījumi nonāks līdz referendumam, sabiedriskajā domā vairs netiks analizēta tikai šī lieta. Pieļauju, ka parādīsies papildu argumenti, kas būs tālu no referenduma pamatjautājuma. Noteikti būs mēģinājums izvētīt pagājušās Saeimas vēlēšanas un tiks pausta attieksme pret valdošo partiju veidoto koalīciju. Pieļauju, ka referendumā tas varētu būt protesta balsojums.”
– Gunārs Kusiņš, Saeimas Juridiskā biroja vadītājs:
“Likumdevēja tiesības saskaņā ar Satversmi pieder Saeimai un tautai. To abu viedoklis var arī atšķirties. Šajā gadījumā Satversme paredz, ka galīgā jautājuma izlemšana tiek atstāta tautas ziņā un nobalsošanā pieņemtais lēmums būs ar augstāku leģitimitāti. Jau sākta jaunu likumu grozījumu sagatavošana, tomēr tos nevajadzētu pieņemt galīgajā lasījumā, pirms nav zināms tautas viedoklis.
