Rolands Lisovskis kopš pērnā gada 1. novembra Bērsteles skolas bērniem māca fiziku, stāsta par jaunumiem informāciju tehnoloģijās.
Rolands Lisovskis kopš pērnā gada 1. novembra Bērsteles skolas bērniem māca fiziku, stāsta par jaunumiem informāciju tehnoloģijās. Vienlaikus viņš 3. kursā Latvijas Universitātē apgūst fizikas bakalaura programmu.
Aicināt uz sarunu Rolandu šķita interesanti arī tāpēc, ka tieši pašlaik valstī arvien aktuālāka kļūst jauno pedagogu, īpaši eksakto priekšmetu pasniedzēju, problēma.
Nepilnu stundu ilgās sarunas laikā redakcijā Rolandu atklāju kā komunikablu, interesantu sarunu biedru, 21 gadu vecu cilvēku, kuram ir savi spriedumi par lietām un vērtībām pasaulē. Vienlaikus viņā mīt arī tik raksturīgais jaunības maksimālisms.
– Skolēni ir teikuši, ka esmu moderns, mūsdienīgs jauns cilvēks, interesanti stāstu visu ko, tāpēc stundās mani klausa. Viņi mani pieņēmuši par savējo.
Moderns esi arī tāpēc, ka matus nodzinis uz nullīti?
– Nē, tā man tāda tradīcija, vasarai nākot, ļauju galvai elpot. Starp citu, esmu dzirdējis, ka man tas piestāvot.
Pastāsti ko vairāk par sevi! Vai skolotāja amats tev ir paaudžu tradīcija? Kā tu nokļuvi darbā Bērsteles pamatskolā?
– Mamma strādā Viesturu kultūras centrā, tēvs ir mehanizators. Tādējādi nav stāsta par dzimtas tradīciju turpināšanu pedagoga darba gaitās.
Esmu Bauskas rajona cilvēks, mācījies vairākās skolās, tostarp vienu gadu Mežotnes internātpamatskolā. 9. klasi pabeidzu Pilsrundālē, tad mamma noteica, ka vidējā izglītība jāiegūst kādā Rīgas skolā. Nokārtoju iestājeksāmenus un sāku mācīties Āgenskalna ģimnāzijā. Dzīvoju kopmītnēs Rīgā.
Rīga ar visiem lielpilsētas vilinājumiem. Tavi vecāki bija gana drosmīgi, ļaudami pusaudzim vienam dzīvot galvaspilsētā.
– Viss bija kārtībā, no ceļa nenogāju. Raksturs man tāds, naudas arī tik daudz, lai bezjēdzīgi tērētos, nebija. Tomēr galvenais ir paša raksturs. Es arī izklaidējos, taču esmu bērnībā audzināts ar pareizu vērtību sistēmu. Tas ļauj analizēt daudzos vilinājumus, nepakļauties tiem.
Kā nokļuvi fizikas pasaulē?
– Tas bija pirmais gads, kad Universitātē uzņēma bez iestājeksāmeniem. Pēc vērtējumiem sertifikātā sapratu, ka varētu studēt fiziķos. Esmu ar to apmierināts. Ir grūti, taču esmu sapratis, ka pasaulē daudz kas balstās uz fizikas likumsakarībām. Tās ir saistoši izzināt. Vai fizika kļūs par manu dzīvesveidu, pašlaik vēl nezinu.
Tagad tu esi skolotājs. Kā nokļuvi Bērstelē?
– Mani palūdza.
Tu piekriti, patriotisma jūtu vadīts, jo skan bezgala cēli – atgriezties dzimtajā ciemā un strādāt skolā? Vai varbūt esi sajutis sevī apslēptu pedagoga mūža aicinājumu?
– Naudas dēļ es to nesāku darīt. Studijas man ir trīs dienas nedēļā, līdz ar to bija brīvs laiks. “Bauskas Dzīvē” izlasīju, ka Bērstelē vajag fizikas skolotāju, nolēmu pamēģināt. Sākumā gan šaubījos, jo alga nav nemaz tik liela, Rīgā varētu nopelnīt vairāk, tomēr piekritu. Man prieks palīdzēt skolai, jo iepriekšējā fizikas skolotāja ir dekrēta atvaļinājumā un bērni kādam taču jāmāca.
Nemaz tik sen pats sēdēji solā un skatījies uz pedagogu klases priekšā. Kādas tagad ir izjūtas, kad esi klases priekšā un tevī veras skolēnu acu pāri?
– Sākumā nezināju, ko teikt. Pieredzes nekādas, pedagoģiju neesmu mācījies. Taču es zinu, kā man pasniedza fiziku, bija grāmatas, programma, sāku tik strādāt. Cenšos vienmēr pastāstīt kaut ko interesantu, kas nav programmā. Bērniem tas patīk.
Un viņi visi atvērtām mutēm skatās tevī un atzīst, ka fizika ir mīļākais mācību priekšmets pasaulē?
– Tā nav. Tas nav mīļākais priekšmets, īpaši meitenēm. Bet mēs mācāmies, cenšamies saprast vismaz pašu minimumu. Man izveidojies labs kontakts ar skolēniem. Ar lielu interesi kopā piedalījāmies karjeras dienās Bauskā, mums ļoti labi gāja.
Pēkšņi atklājās, ka Bērstelē visi būs fiziķi?
– Nē, bērniem gluži vienkārši patīk darboties. Viņi paši kaut ko meistaro, ņemas ar skaņu, lodē. Viens puisis grib uztaisīt stroboskopu, tādu ierīci gaismas efektu radīšanai. Ir ideja izveidot fizikas pulciņu, kur varētu viņiem ko vairāk pamācīt, pastāstīt; kaut ko vairāk uzzināt arī par datorprogrammu veidošanu.
Ko dari ar tiem, kuri nu nekādi nespēj izrēķināt fizikas uzdevumus?
– Mēs mācāmies. Es pats veidoju uzdevumus, dažreiz lielus, kuros ietverti daudzi jautājumi. Un tad visi kopā izburamies tiem cauri. Fizikā ļoti no svara ir tas, kā skolotājs ar tevi strādā.
Šis mācību gads drīz beigsies. Vai tu būsi Bērstelē arī 1. septembrī?
– Es būšu, bet ne ilgāk par decembri. Kaut kad nāks atpakaļ skolotāja, kuru aizvietoju. Man pašam arī jāsāk bakalaura darbs, ir daudz jāstrādā laboratorijā.
Tātad darbs skolā ir tikai viens posms tavā dzīvē. Pēc augstskolas beigšanas tu nebūsi pedagogs?
– Es nezinu. Jā, mēs visi dzirdam, ka skolotājiem ir grūti, maza alga. Es skatos, cik man samaksā par vienu darbdienu nedēļā, – nav tik traki. Pilsētā ar šādu naudu būtu par maz, bet laukos nav tik traki. Protams, gribētu lielāku atalgojumu, jo skolotājs ir nākotnes cilvēku audzinātājs. Un par to vajag maksāt vairāk, jo atbildība ir milzīga.
Svarīgi arī, lai būtu tehniskais nodrošinājums. Mani “besī ārā”, kādi ir datori skolā. Ar tiem nevar nodrošināt to, ko valsts prasa, skolēniem ko interesantu iemācīt nav iespējams.
Kur tu redzi sevi nākotnē? Varbūt Īrijā?
– Īrijā noteikti ne. Esmu patriots, uzskatu, ka Latvijā ir iespējas dzīvot un pelnīt. Tagad skaidri nepateikšu, kur es redzu sevi nākotnē. Varbūt tas varētu būt kāds privāts bizness.
Kādas tagad ir tavas intereses, kā pavadi brīvo laiku, vai esi ļoti cītīgs students? Varbūt viss brīvais laiks aizrit, skatoties datora monitorā, kamēr acis kļūst “kantainas”?
– Ja es to vien darītu, kā mācītos, tad tagad uz interviju arī nevarētu atnākt. Es protu arī atpūsties, izklaidēties, ir vaļasprieki. Nedaudz esmu apguvis dažas datorprogrammas, taču spēju no datora aiziet arī prom. Nedaudz sportoju, aizeju uz trenažieru zāli, lai kauli neierūsē. Tā sanāca, ka vienu gadu mācījos mūzikas skolā spēlēt klavieres. Muzikālā dzirde man laikam ir, “Pūt, vējiņi!” māku nospēlēt uz klavierēm, taču muzikants noteikti nebūšu.
Kā tu, jauns cilvēks, students, skolotājs, jūties šodienas Latvijā? Valstī, par kuru stāsta, ka tā ir korupcijas, inflācijas, politisko ķīviņu nomocīta.
– Es jūtos ļoti labi. Jā, cenas aug, bet algas jau arī pamazām ceļ. Kādreiz mums nepatika Padomju Savienība. Dabūjām brīvību. Tad nu arī dzīvojam brīvi. Es jūtos brīvi un labi šajā valstī.
Runājot par politiku, es to neuztveru tik sāpīgi nopietni kā citi. Tas ir tāds interesants teātris. Vienlaikus politika arī ir bizness, tas ir jāsaprot.
