Izglītības un zinātnes ministrijā aprīļa beigās risinājās publiska diskusija par atbildības sadalījumu starp ģimeni, skolu un skolēniem. To rīkoja UNESCO Latvijas Nacionālā komiteja sadarbībā ar IZM.
Izglītības un zinātnes ministrijā (IZM) aprīļa beigās risinājās publiska diskusija par atbildības sadalījumu starp ģimeni, skolu un skolēniem. To rīkoja UNESCO Latvijas Nacionālā komiteja sadarbībā ar IZM.
Skolēnu viedokli pārstāvēja debatētāji no visiem Latvijas novadiem, tostarp Bauskas 1. vidusskolas audzēknes Gita Pumpure un Maija Rudzroga. Publiskajā diskusijā sprieda par daudziem skolēnu un skolotāju sadarbības aspektiem. “Bauskas Dzīve”, kas arī piedalījās šajā sarunā, sniedz nelielu ieskatu diskusiju tēmās.
Pedagogam jābūt radošam
Žurnāliste Daina Jāņkalne, vadot šo diskusiju, aicināja skolēnus izteikties par kārtību mācību stundās, par disciplīnu. Publiskajā telpā vairākkārt nācies dzirdēt un lasīt par to, ka pedagogi kritizē skolēnu uzvedību, visatļautību stundu laikā. Zīmīgi, ka šim apgalvojumam piekrita arī skolēni. Daugavpils Valsts ģimnāzijas audzēknis Jānis Rubulis atzina: “Mūsu tiesības ir dažbrīd aizgājušas tik tālu, ka mums jau ir tiesības nepildīt savus pienākumus.” Tādējādi jaunietis uzsvēra, ka pārāk maz skolēniem tiek atgādināts viņu pamatpienākums skolā – mācīties. Maira Indrikova no Ziemeļvalstu ģimnāzijas piekrita atziņai, “ja neko citu vairs skolotājs nevar darīt, tad viņš drīkst nepaklausīgo skolēnu izdzīt no klases, lai tas netraucētu pārējiem mācīties”.
Kritiskāk noskaņots bija Mārtiņš Dambergs no Talsu Valsts ģimnāzijas: “Ja skolotājs ir pietiekami radošs, viņš var atrast tādas mācību metodes, lai interesanti stundā būtu visiem audzēkņiem. Arī mums ir skolotāji, kuri nostājas klases priekšā, paņem savu nobružāto, pelēko burtnīciņu un visu stundu lasa pierakstus. Ir jābūt stingram raksturam, lai skolēni šādā stundā 40 minūtes sēdētu rāmi un klusi.” “Ja klasē nav kārtības, ja pie kāda skolotāja var nepildīt mājas darbus, ja stundā drīkst traucēt pārējiem, tad šāds pedagogs zaudē skolēnu cieņu,” secināja Maija Rudzroga no Bauskas. Viņas skolas biedre Gita Pumpure piebilda: “Svarīgi arī, kāds ir tehniskais nodrošinājums skolā. Tagad mums ar ES projektu palīdzību iekārtoti moderni fizikas, matemātikas, arī dabaszinību kabineti. Stundās varam veikt dažādus pētījumus, mācīties kļūst interesantāk.”
Jāvalda uzticībai
Vēl diskusijā sprieda par skolēnu un pedagogu savstarpējo uzticēšanos. Tai nav jākļūst par pašmērķi, taču, ja tas sekmē mācību kvalitāti, tad tā ir nepieciešama. Tā atzina skolotāja Ināra Dinne no Aizputes vidusskolas.
“Lai mācību process izdotos un būtu kvalitatīvs, nepieciešama skolēnu un skolotāju sadarbība. Skolēnam jābūt drošam, ka par saviem priekšlikumiem, varbūt arī aizrādījumiem viņam pēc tam neatmaksās. Nepieciešama savstarpēja uzticēšanās. Ja tas tā ir, tad uzlabojas mācību darbs, mikroklimats klasē. Taču to nevar iegūt uzreiz. Skolēnu un skolotāju uzticēšanās rodas tikai ar laiku,” sacīja Gita Pumpure.
Skolēnu uzdevums ir ņemt to, ko viņiem dod, atzina audzēkņi. Viņi arī secināja, ka ikviens bērns ir zinātkārs. Skolotāja pienākums ir nepiebeigt šo zinātkāri, bet ar katru gadu to rosināt un attīstīt.
Lepnums par savu skolu
Saruna ievirzījās arī par skolēnu attieksmi ne tikai pret mācībām, bet arī pret savu skolu. Uz Dainas Jāņkalnes jautājumu, vai skolās būtu jāievieš vienota forma, vairākums dalībnieku atbildēja apstiprinoši. Skolotāja Inga Zemīte pārliecināta, ka mūsdienās ir iespējams izgatavot modernas, interesantas formas, dažādiem vecumiem atbilstošas. “Forma disciplinē. Lietišķs apģērbs noskaņo cilvēku lietišķam darbam, savukārt diskotēkas stils vairāk liek domāt par izklaidēm,” ir pārliecināts Reinis Odiņš no Ziemeļvalstu ģimnāzijas. Savukārt M. Dambergs no Talsiem uzskata, ka vienotā stilā veidots apģērbs rosinātu skolēnus lepoties tieši ar savu skolu.
