Pirms nedēļas redakcijā ienāca kāds satraukts vīrietis. «Pie veikala «Vecpilsēta» notiekošais vairs nav izturams,» viņš bija kategorisks.
Pirms nedēļas redakcijā ienāca kāds satraukts vīrietis. “Pie veikala “Vecpilsēta” notiekošais vairs nav izturams,” viņš bija kategorisks. “Vismaz reizi nedēļā, kārtojot darba lietas, nākas braukt arī uz kafejnīcu “Vecpilsēta”. Gandrīz katru reizi mani tās tuvumā uzrunā kāds skolas bērns. Pirms nedēļām trim gatavojos iet pa kāpnēm augšup, kad divi puiši man paklusu vaicāja: “Onkul, nopērc mums aliņu!” Viņi sniedza roku ar santīmiem. Skarbi pusaudžus atraidīju un gāju iekšā.
Citā reizē pamatskolas vecuma meitene pieklājīgi bilda: “Nopērciet, lūdzu, cigaretes!” “Ja tu pīpēsi, tad tev pa pupiem dūmi nāks ārā!” skaļā balsī atteicu pusaudzes lūgumam. Gribēju vēl viņu turpināt audzināt, bet sastapos ar tik izbrīnītu, vienlaikus arī nicinošu skatienu, ka sapratu, nav man vērts tērēt laiku un enerģiju. Meitenes skatiens man tieši tā arī norādīja – nav man tevi nedz jālūdzas, nedz jāklausās. Nāks cits normāls cilvēks un nopirks to, ko es vēlos. Tieši tas mani arī satrauc visvairāk. Nevainoju veikala pārdevējas, jo viņas jau nevar kontrolēt visu, kas notiek uz ielas. Arī skolotājiem neko nepārmetu. Taču ir cilvēki, kuri bez ierunām uzklausa šos pusaudžu lūgumus. Varbūt aizdomāties jāsāk mums katram, sabiedrībai kopumā,” tādu atziņu noslēgumā pauda mans sarunu biedrs.
Arī es regulāri iepērkos “Vecpilsētā”. Varbūt esmu pārāk pazīstams, mani neviens skolēns nav uzrunājis. Tāpēc nevaru nedz piekrist, nedz noliegt sarunu biedra teikto. Lasītāji, kāda ir jūsu pieredze? “Bauskas Dzīve” labprāt uzklausīs redzēto, dzirdēto, arī padomus.
