1986. gadā Gailīšu pagasta mehanizatoram Ivaram Kaladam sējas laiks beidzās 8. maijā. Tieši no lauka viņu iesauca dienestā. Savu 30. dzimšanas dienu Ivars sagaidīja Černobiļā.
1986. gadā Gailīšu pagasta mehanizatoram Ivaram Kaladam sējas laiks beidzās 8. maijā. Tieši no lauka viņu iesauca dienestā. Savu 30. dzimšanas dienu Ivars sagaidīja Černobiļā.
Arvien mazāk
Turp Ivaru nosūtīja kopā ar vairākiem mūsu rajona vīriem. 26. aprīlī Černobiļas atomelektrostacijā bija notikusi avārija. Tās seku likvidēšanā piedalījās ap 6000 Latvijas iedzīvotāju. Ivars Kalada radiācijas skartajā zonā strādāja piecus mēnešus.
Pieminot 21. gadskārtu kopš nelaimes Černobiļā, avārijas likvidētāji 27. aprīlī tikās Rīgas Stradiņa universitātes klīnikas 40. korpusā, kur ir speciāla nodaļa “černobiliešu” veselības aprūpei. Ar katru gadu viņu kļūst arvien mazāk. Ivars Kalada atstāsta, ko todien atzinusi daktere Tija Zvāgule, – tieši pēdējos gados sākusies īstā nāves pļauja – vīriem atklājas onkoloģiskas kaites, saasinās sirds un asinsvadu slimības, dažu mēnešu laikā cilvēka vairs nav. Arī Ivars šogad vairs nav saticis vairākus no kādreizējiem dienesta biedriem.
Labās un sliktās
Ar Mairu Ivars iepazinies 1986. gada vasarā, kad viņš uz dažām dienām bija palaists uz mājām atvaļinājumā. “Mums nesūtīja maiņu, braucu kārtot lietas kara komisariātā, bet atradu sievu,” atceras Ivars. Šī viņam ir otrā laulība, un abi ar Mairu ir kopā 20 gadu. “Ar Ivara veselības problēmām sarasts. Reizēm vīrs ir ārkārtīgi nervozs, katru dienu viņam jālieto zāles, locītavu iekaisums ir hronisks, dažudien nav spēka aiziet līdz autobusa pieturai. Tās ir sliktās, bet ir arī labas dienas,” stāsta Maira.
Toreiz Černobiļā nevienu nebrīdināja, kādas sekas var būt pēc saņemtā starojuma. Ivars atceras savu dienesta biedru un komandieri Iecavas dakteri Andri Jungu, jo uzskata viņu par dzīvības glābēju.
“Traki gribējās mājup. Uz stacijas jumta bija vislielākie “rentgeni”, bet trieciendevu saņēmušos solīja atbrīvot no dienesta. Tāpēc gribēju pieteikties darbā uz jumta. Dakteris Junga mani un citus mūsējos rāmi, bet noteikti atrunāja, stāstot, ka tā ir nāve. Drusku nobijāmies gan.
Jāsaka paldies arī mūsu dakterītei Initai Nagņibedai, ar kuras vīru biju kopā Černobiļā. Satiku viņu un neslēpu, ka mokos ar briesmīgu nogurumu. Uzreiz mani aizrāva pie dakteres, bet viņa bez garas runāšanas nosūtīja uz slimnīcu. Piecēla mani toreiz, un tagad jau regulāri vairākas reizes gadā ārstējos Stradiņos, citādi, kas zina, vai es te ar jums runātos. Ļoti cilvēcīgu attieksmi esmu sajutis mūsu pagastā, man ir iespēja strādāt valsts subsidētos darbus, jo 45 latu pabalsts, kas piešķirts “černobiliešiem”, tāds nieks vien ir,” tā Ivars Kalada.
Veseli un sportiski
Stradiņa slimnīcā uzskaitē ir “černobiliešu” 1320 bērnu, kuriem kopš dzimšanas vai vēlāk parādījušās dažādas kaites. Daudziem no šiem vīriem bērnu vispār nav, tās ir gan saņemtās radiācijas sekas, gan bailes no iespējamām patoloģijām.
Ivars un Maira Kaladas sevi var uzskatīt par veiksminiekiem – visi trīs viņu dēli dzimuši pēc Černobiļas, veseli un sportiski.
Jānim ir 19 gadu, šajā pavasarī viņš absolvēs Uzvaras vidusskolu. Savus nodomus par turpmākajām studijām viņš atsakās atklāt, tomēr atzīst, ka varētu izvēlēties arī militāru profesiju. Puisim patīk disciplīna un pārbaudīt sevi ar fizisku slodzi. “Skrienu garās krosa distances, piedalos pagasta mačos,” stāsta Jānis. Vidējais brālis Ingus dzimis 1990. gadā Pasvalē, jo Bauskas dzemdību nodaļu tovasar remontēja, stāsta Maira. Labi vēl, ka puikam neliedza Latvijas pilsonību, piebilst Ivars. Ingus spēlē basketbolu, bet divus gadus jaunākais Rihards sporta skolā trenējas futbolā. Ivars ar Mairu piedalās zolītes turnīros, bet Rihards un Ingus ir līdzbiedri tētim makšķerēšanā.
“Vienīgais, ko vēlos, lai maniem dēliem nebūtu jādzīvo tādā totalitārisma un melu režīmā, kas ar cilvēku nerēķinās. Kad var tā ņemt un nosūtīt tūkstošiem cilvēku uz pekli, nolemjot iznīcībai,” atvadoties saka Ivars. Viņam ir 51 gads, no tiem jau 11 – invalīda statuss.
***
Uzziņai
– No Černobiļas atomelektrostacijas seku 6000 likvidētājiem ap 3000 ir invalīdi, 600 cilvēkiem daļējs darbaspēju zudums, 500 jau miruši.
