Jau mazotnē Raivis Dzjamko ir dancojis. Kopā ar brāli Aleksandru un māsu Gitu bijis deju kopas «Jandāls» sastāvā.
Jau mazotnē Raivis Dzjamko ir dancojis. Kopā ar brāli Aleksandru un māsu Gitu bijis deju kopas “Jandāls” sastāvā. Kopā ar viņu audzis arī sapnis – kļūt par profesionālu dejotāju. Ceļš uz to nav bijis vienkāršs un gluds. Raivis izmēģinājis sevi dažādās jomās, tomēr atgriezies pie dejas.
Latvijas Kultūras koledžu Raivis Dzjamko 2004. gadā beidza ar spoži iestudētu diplomdarbu – deju uzvedumu “No woman, no cry” –, ko realizēja ar Agra Daņiļēviča vadīto deju kopu “Dzirnas”. Tajā Raivis dejojis, vēlāk strādājis par deju pedagogu. Tas bija fantastisks un izmisīgi nogurdinošs laiks, atceras Raivis. No Bauskas uz mēģinājumiem Raganā pie Siguldas viņš četras reizes nedēļā braucis ar “stopiem”. Tik ļoti paticis un gribējies dejot, ka ceļā pavadīto stundu nav bijis žēl, jo tas bijis dejas ceļš, atzīst jaunietis.
Neatrodot, kā Latvijā sevi pilnveidot, Raivis meklēja iespēju mācīties Eiropā un pieteicās vasaras semināram Nicā. Kopš tā laika tur ir viņa mājas.
Nicā tu nonāci uz divām vasaras nedēļām un nolēmi palikt?
– Iepriekš biju piedalījies semināros Sanktpēterburgā, kur nodarbības vadīja pedagogs Ženīns Loringets no Francijas. Viņš stāstīja, ka vasarās rīko seminārus, un aicināja braukt turp. Sāku krāt naudiņu un pēc Latvijas Kultūras koledžas beigšanas devos uz Nicu. Paguvu uz pēdējām divām mācību nedēļām.
Pedagogs mani atcerējās un piedāvāja palikt vēl pāris nedēļu, jo viņam bija jāpiedalās džeza festivāla projektā. Laikam viņš manī bija saskatījis kādu talanta dzirkstelīti, jo pēc tam aicināja turpināt studijas, turklāt sākumā bez maksas. Par to biju ļoti pārsteigts, jo uzskatu, ka nebiju tolaik tehniski tik labā līmenī. Vajadzēja atrast, kur dzīvot, un darbu, lai sevi uzturētu.
Jādomā, ka tādā pilsētā kā Nica, turklāt iebraucējam, nav viegli.
– Seminārā iepazinos ar krievieti Inu, kura 18 gadu dzīvo Luksemburgā. Viņa ir precējusies ar francūzi, kura ģimenei ir vasarnīca netālu no Nicas. Tur varēju dzīvot un, uzraugot māju un apkārtni, drusku arī nopelnīt. Dzīvoju šajā ģimenē no augusta līdz janvārim.
Sākot ar septembri, katru dienu gāju uz profesionālo dejotāju izaugsmes skolu. Vakaros tur mācās bērni un jaunieši. Katru rītu pēc sešiem cēlos, braucu uz skolu, nodarbības beidzās ap pieciem, ap septiņiem biju mājās, strādāju, taču visu darīju ar degsmi un prieku.
Kā ar valodām?
– Sākumā bija traki, nepratu ne angļu, ne franču valodu. Jāatzīst, ka pamatskolas laikā biju briesmīgi slinks, īsts “topor toporom” (‘cirvju cirvītis’ – I. M.). Jaukā skolotāja Inga Junkurēna mani aiz ausīm izvilka līdz trijniekam angļu valodā. Dzīve Nicā piespieda iemācīties abas valodas vienlaikus, īpaši, kad sāku strādāt restorānā.
Par oficiantu?
– Nē, par pavāra palīgu. Redzi, man ir arī pavāra, desu meistara, gaļas izcirtēja diploms. Kādu brīdi esmu strādājis krogā “Brencis” pie Iecavas.
Restorānā, kur dabūju darbu, pavārs bija marokānis, kurš runāja arābu un franču valodā. Sākumā neko lielu man neuzticēja. Kā students varēju strādāt tikai 20 stundu nedēļā.
Jumta izbūvē virs restorāna man bija istabiņa. Pelnīju ļoti maz, apmēram 300 eiro mēnesī, daudz mazāk, nekā maksāja vietējiem.
Ar to samierinājies?
– Ko daudz varēju gribēt? Man arī nekādu sociālo garantiju nebija. Tāpēc 2005. gada maijā nolēmu, ka jāmeklē cits darbs. Apmetos pie studiju biedra, āfrikāņu puiša. Vienā “bulanžerī” – ‘maiznīcā’ – vajadzēja pārdevēju, un mani pieņēma oficiālā darbā. Sākumā daudzi nāca tikai paskatīties uz mani, jo tradicionāli tur strādāja tikai jaunietes. Grūtākais bija iemācīties daudzajām maizītēm nosaukumus, bet meitenes palīdzēja.
Tagad strādāju “Mc Donald”, kur darba laiks ir izdevīgāks, lai paspētu apmeklēt nodarbības deju skolā. Drīz atradu arī dzīvoklīti, pa kura logiem varēju redzēt vecās Nicas jumtus.
Vai tev iznāk svīst tikai treniņu zālē vai tiec arī uz skatuves?
– “Off Jazz Junior Company” man ir bijušas arī uzstāšanās. Apmēram sešas gadā. Latvijā biju pieradis pie daudz lielākas slodzes, “Dzirnām” reizēm bija kādi desmit koncerti mēnesī.
Un kur ir tava sirds, Raivi? Latvijā?
– Nē, man Nicā ir draudzene Emilija, francūziete. Bijām kopā pirmajā deju projektā, pēc tam kādu laiku nesatikāmies. Tagad kopā dzīvojam, mācāmies, vakaros strādājam kabarē. Pērn Ziemassvētkos atvedu Emiliju arī mammai parādīt.
Vai esi domājis atgriezties Latvijā?
– Pagaidām neko konkrētu nevaru pateikt. Es gribu mācīties. Abi ar Emiliju esam nolēmuši vēl vienu gadu palikt Nicā, jo mums tagad ir cits pedagogs – Andželo Monako. Viņš ir augsta līmeņa profesionālis, kuram vairākus gadus uz priekšu ir saplānoti semināri visā pasaulē. Mēs gribam to izmantot un sagaidīt piedāvājumu dejot profesionālā moderno deju grupā. Patiesībā ir gluži vienalga, kurā pasaules malā tas būs.
Kā jūties Latvijā, Bauskā?
– Pēc diviem Nicā pavadītiem gadiem uz Latviju atbraucu 2006. gada septembrī. Izjūta bija tāda, it kā veselu mūžību neesmu te bijis. Likās, viss ir citādāks. Šoreiz aprīlī biju Latvijā 11 dienu. Nedaudz strādāju ar “Dzirnām”, vadīju nodarbības. Gribējās satikt savu ģimeni, mammu, kura manus centienus ļoti atbalsta, taču domās jau esmu Nicā, jo tur pašlaik ir mana vieta.
***
– Raivim Dzjamko ir 28 gadi. Viņš beidzis Bauskas pamatskolu, Rīgas 2. pārtikas rūpniecības skolu, krupjē kursu, strādājis kazino Rīgā. Studējis Latvijas Mūzikas akadēmijā, Kultūras akadēmijā, bet mācības nav pabeidzis.
– 2004. gadā absolvējis Latvijas kultūras koledžu, iegūstot horeogrāfa, deju pedagoga profesiju. Tā paša gada vasarā aizbraucis uz Nicu Francijā, kur studē džeza dejas māku “Off Jazz Junior Company”.
