Nupat grāmatu lasīšanā man bija biogrāfiju periods. Izlasīju divas grāmatas, kas atklāja divu pilnīgi atšķirīgu, bet Latvijai vienādi izcilu personību dzīves gājumu.
Nupat grāmatu lasīšanā man bija biogrāfiju periods. Izlasīju divas grāmatas, kas atklāja divu pilnīgi atšķirīgu, bet Latvijai vienādi izcilu personību dzīves gājumu. Lasot Lijas Brīdakas “Mūžs kā pasakā”, pirmo reizi iedziļinājos Margaritas Stārastes liktenī. Viņas daiļrade mūs pavada no agras bērnības, un to uztveram kā pašsaprotamu savas dzīves un latviskās identitātes sastāvdaļu. Pārsteigta atklāju, ka māksliniece un rakstniece apveltīta ar patiešām neparastu likteni. Ar savdabīgu talantu, kas atklājas jau agrā bērnībā, absolūti pasakainu mīlestību, ko nespēj iznīdēt ne laiks, ne attālums, un mūžu, kas būtībā sastāv no divām pilnīgi atšķirīgām dzīvēm.
Interesanti, ka gan autore Lija Brīdaka, gan grāmatas varone ir saistītas ar mūsu pusi. Viena dažus gadus strādājusi Bauskas 1. vidusskolā, otrai Grenctāle ir tēva dzimtā puse.
Mākslinieces atmiņās, sarakstē ar draugiem un radiem atklājas īpatnējais dzīves gājums, pārdomas, emocijas un uzskati. M. Stārastes vēstulēs atklājas arī daudzi interesanti fakti par Holandes, kur pavadīti astoņi gadi, tradīcijām un sadzīvi. Šajos aprakstos radu apstiprinājumu faktam, ka vidē, kas izskatās skaista un sakārtota, vērojot no malas, ir gandrīz neiespējami dzīvot cilvēkam no citas pasaules. To pierāda pašas mākslinieces liktenis, jo tieši šīs atšķirības uzskatos un dzīves stilā bija viens no galvenajiem iemesliem, kas neļāva jūtām uzveikt prātu. Tāpēc jau jaunībā topošā māksliniece tomēr nepameta Latviju, sekojot sirdsbalsij. Nesmaržojoši ziedi, nekādas sēņošanas un ogošanas mežos, nekādu piena zupu, kefīra, rūgušpiena. Un tas valstī, kas tik bagāta ar pienu. Obligātas sešas ēdienreizes dienā noteiktā laikā un zināma ēdienkarte. Brīžam līdz absurdam novestā tīrības mānija. Obligāti krāšņi ziedu dārzi (pat vairāki) mājas pagalmā, bet nekādas dārzeņu audzēšanas. Sievietei par vispieņemamāko tiek uzskatīta mājsaimnieces loma. Man tas ir pietiekami, lai šāda valsts nekļūtu par sapņu zemi.
Savukārt no otras puses, protams, labklājība, fantastiskas ainavas, daba, pašaizliedzīgie un strādīgie cilvēki, kuru mūža darbs arī tiek atbilstīgi atalgots. Veco ļaužu nama iemītniece, kas var atļauties cienījamo jubileju svinēt restorānā, uzaicinot prāvu pulciņu draugu, cilvēki cienījamos gados, kas var ceļot pa visu pasauli. Katrai medaļai ir divas puses, un tikai katra paša ziņā, kuras spīdums šķiet spožāks. Jaunā māksliniece dod priekšroku tai medaļas pusei, tādai dzīvei, kura jebkuram citam šķistu blāva un nožēlojama. Pārsteidzošākais ir tas, ka, lasot šo dzīves aprakstu, saproti –, varbūt tieši šādas izvēles dēļ liktenis dāvā iespēju izbaudīt arī to otru, spilgti nopulēto pusi.
Vēl šajā dzīves aprakstā, salīdzinot ar daudziem citiem šī žanra darbiem, pārsteidza ārkārtīgs gaišums un labestība. Fakts, ka grāmatas virsrakstā liktie vārdi ir pašas mākslinieces par savu dzīvi teiktais, pauž daudz ko par neparasto personību. Diez vai ir daudz cilvēku, kas savu mūžu varētu nosaukt par pasaku pat tad, ja nav nācies pārdzīvot karu, bailes, nabadzību, pieticību, neveiksmīgu laulību, pielāgošanos un atteikšanos no mūža mīlestības. Margarita Stāraste to visu piedzīvojusi, un tomēr viņa saka: “Mūžs nostaigāts kā pasakā.” Apbrīnojami.
MARINA
Rundāles pagastā
