Vēlos paust attieksmi par laikraksta «Bauskas Dzīve» 23. aprīļa numurā publicēto rakstu «Pastaiga Mēmeles krastos».
Vēlos paust attieksmi par laikraksta “Bauskas Dzīve” 23. aprīļa numurā publicēto rakstu “Pastaiga Mēmeles krastos”.
Priecē, ka laikraksts ļoti aktīvi un ar patiesu rūpi raksta par nesakoptām vietām, kā arī slavē un uzteic tos, kas kopj, rīko talkas un citādi rūpējas par vidi, kuras sastāvdaļa mēs visi esam. Zināms, cik sabiedrībā cilvēku, tik viedokļu par visu, arī par nesakopto vidi. Svarīgi, ka avīze mums dara zināmus visdažādākos no tiem, jo tas viss iederas demokrātijā un viedokļu dažādībā, mērķis tam ir veidot mūsu dzīvi labāku.
Tomēr, lasot iepriekšminētajā rakstā žurnālista “senās paziņas” uzbrūkošo viedokli Jauncodes dāmu klubiņam par viņu intelektuālajām un dvēseliskajām aktivitātēm Bauskas upju apdziedāšanā dziesmās, teikās un ticējumos, rada šaubas, vai tas dara kādam dzīvi labāku… Un arī – šāda viedokļa publicēšana bez izteikumu autores vārda un arī bez cita viedokļa publicēšanas līdzās vedina domāt, ka šāds uzskats lielā mērā sakrīt ar raksta autora Viļņa Auzāna un/vai redakcijas viedokli. Iespējams, mērķis bija radīt intrigu, publicēt sabiedrības locekles tēlu, kurai dusmas izraisa avīzē lasītais par to, ka kāds ir darījis labus darbus, kas iepriecinājis arī citus. Intriga ir izdevusies, bet cena par to izvēlēta pārāk augsta. Publiski nopelta sabiedrības grupa, kura padarīta atbildīga teritoriju nesakopšanā, par kurām tai nav nekādas atbildības, un tikai tāpēc, ka lasīja dzeju un dziedāja par upēm.
Būtu bijis noderīgi, ja žurnālists būtu mēģinājis noskaidrot, kas domāts ar vārdiem “Jauncodes dāmu klubiņš”. Pastāstīšu – tās ir ļoti cienījama vecuma kundzes, kuras kopā pulcējas, lai savstarpēji bagātinātos un dalītos arī ar citiem gara bagātībā. Ļoti iespējams, ka tieši šādas gara bagātības – dzejas un teikas par upēm – par maz baudījuši tie, kas piedrazo mūsu vidi, un atbildīgie, kam tā jāsakopj, kā arī Viļņa Auzāna “senā paziņa”, kura ar avīzes starpniecību bija vēlējusi šīm dāmām: “Dzeju lasot un dziesmas dziedot, būtu savākušas plastmasas pudeles, vecās riepas, bundžas un citus krājumus!”
Klubiņā “Austras koks” ir 17 dalībnieces, kuru vidējais vecums ir 69 gadi, dažas no viņām uz saietiem ierodas, līdzcilvēku roku balstītas, jo ir pārvietošanās grūtības. Arī laika proporcija, ko viņām nācies dzīvot mūsu demokrātijas, viedokļu dažādības laikā, pret pārējo dzīves periodu palīdz saprast, ka kundzes šo “senās paziņas” tik svarīgo viedokli uzņēma ar sašutumu, pat izmisumu, jo viņas vēl tic avīzē rakstītajam… Kāda pat teica: “Es uz tā slīpā upes krasta vispār nevarētu nostāvēt.” Tātad pirmā doma ir nevis “tas uz mani neattiecas”, bet “es diemžēl vairs to nevaru”.
Diemžēl nav iespējams vērsties pie “senās paziņas”, jo viņas vārds sabiedrībai nav zināms, tāpēc lūdzu Vilnim Auzānam tomēr atvainoties klubiņam “Austras koks” un ieteikt “senajai paziņai” satikties ar šīm kundzēm pie klubiņa kafijas galda, patērzēt par dzeju un teikām, varbūt viņas dusmas ietu mazumā.
Ar cieņu – L. ASARE, Bauskas Zonta kluba valdes priekšsēdētāja
