Divas izjūtas manī turpina cīnīties, proti, lepnums par tiem, kas ir nesalaužami pārliecībā, ka latvietim jābūt brīvam savā zemē, un bažas par to, ka vēl joprojām tas nav iespējams.
Divas izjūtas manī turpina cīnīties, proti, lepnums par tiem, kas ir nesalaužami pārliecībā, ka latvietim jābūt brīvam savā zemē, un bažas par to, ka vēl joprojām tas nav iespējams.
Šodien valstī joprojām savus noteikumus diktē Latvijas vēstures kā atsevišķa priekšmeta mācīšanas pretinieki. Tāpēc par Latvijas dibināšanu, brīvības cīņām abos pasaules karos, par 11. novembri, par 15. maiju gandrīz neko nezina. Arī pirmskara Latvija, dzīve tajā, okupācija, Baigais gads, leģionāru cīņas ir biezā miglā tīti.
Kas šodien notiek pašu tēvzemē? Ir jau vēl mūsu tautā saglabājušās baltas un skaistas dvēseles, ko melna tumsa nespēj nomākt. Mūsu patriotiskais dzejnieks Andrejs Eglītis, kurš tikai nesen aizgāja mūžības ceļos, teicis: “Dzirdu, svešais cirvis cērt un cērt mūsu tautas saknes.”
Var jau jautāt, kāpēc skaistajās maija dienās, kad mostas daba, zied ievas un ceriņi, skan putnu dziesmas, veras pumpuri un atdzimst prieks, vajag runāt par ciešanām. Atbilde ir tāda, ka maijs, tāpat kā marts, latviešu tautai ir vairāk ciešanu nekā gaviļu laiks, lai gan tieši pirms 73 gadiem – 1934. gada 15. maijā – Latvijas valsti un tās nākotni savās rokās pārņēma tik bieži neapdomīgi vainotais prezidents Kārlis Ulmanis. Viņu vēl šodien raksturo kā diktatoru, kaut gan Ulmaņa laikā sākās Latvijas straujais uzplaukums, nacionālo jūtu un tautas apziņas atmošanās laiks. Tas lika mūsu valstij spīdēt pasaules mērogā, jo sevišķi pēdējos Latvijas neatkarības gados pirms PSRS okupācijas. Šodien par šo laiku mums stāsta jaunības dienu atmiņas, kuras neviens nevar nedz atņemt, nedz arī viltot, jo toreiz mums bija prezidents, kura mūžs piederēja latviešu tautai. Mēs, vecā paaudze, bijām un arī šodien esam tā laika dzīvie liecinieki.
Varam jautāt par demokrātiju, kas valdīja un šķēla valsti un tautu pirms Kārļa Ulmaņa nākšanas pie varas. Vai tā ar partiju kariem, maiņām un zākāšanos bija labāka par Ulmaņa laiku? Un demokrātija, kas valda šodien, kur pelēcīgām, laika zoba saēstām mājām blakus ceļas greznas miljonu latu vērtas ēkas. Vai šī demokrātija ir labāka par Ulmaņlaiku un viņa “diktatūru”?
Par godu 15. maijam mūsu novadnieks no Ceraukstes pagasta “Lejeniekiem” Vilis Plūdons ir uzrakstījis “Dziesmu brīvai Latvijai”, kurā ir vārdi: “Kā pērli tevi dārgu mēs sirdī glabāsim.” Diemžēl šis skaistais novēlējums mūsu Latvijai atbilda neilgu laiku – tikai sešus gadus, kad pēdējā 15. maija vakarā mirdzošu zvaigžņu ugunīs laistījās Daugavas viļņi. Nedaudz vēlāk tie aizskaloja mūsu gaviles un priekus uz lielo sāpju jūru, kuru mūsu tauta brida vairāk nekā 50 gadu okupācijā un apspiestībā.
Kārļa Ulmaņa mūžs un sirds piederēja tautai un Latvijai. Diemžēl šodien no dažu vēsturnieku mutes skan piezīmes, ka viņš bija diktators. Kaut arī diktators, bet viņš izvilka tautu un valsti no grimšanas purvā, uzlika uz zaļa zara un iecēla saulītē. Ulmanim nepiederēja ne nami, ne naudas maisi banku kontos. Viņa sirdī dziļi bija slēpti vārdi: “Mans zelts ir mana tauta, mans gods ir viņas gods!” To viņš pierādīja ar darbiem.
Gribas šodien ticēt, ka no paaudzes uz paaudzi mūsu tautas kari un uzvaras tiks iemūžināti vēl neuzrakstītā patiesā vēsturē, jo šī vēsture ir mūsu un tā pieder tikai mums tāpat kā 15. maijs. Nevienai tautai, kura nezina un nelepojas ar savu vēsturi, nav nākotnes. Tāpēc patiesa vēsture jāmāca mūsu skolās. Kaut mums šodien būtu tāds prezidents, kāds bija Ulmanis!
P. VĪGANTS Ceraukstē
