9. maijā tika atzīmēta Eiropas diena. Šajā datumā ārlietu ministrs ARTIS PABRIKS sniedza interviju «Bauskas Dzīvei».
9. maijā tika atzīmēta Eiropas diena. Šajā datumā ārlietu ministrs ARTIS PABRIKS sniedza interviju “Bauskas Dzīvei”.
Nepilnu pusstundu garo sarunu sākām ar nelielu ieskatu ES institūciju un Latvijas valdības attiecībās, uzmanību pievēršot lauksaimniecībai.
Vaicājot lauku ļaudīm par, viņuprāt, pozitīvo, kas iegūts trijos ES nodzīvotos gados, tiek minēts finansiālais atbalsts, uzceltās fermas, sagādātā tehnika. Taču arvien vairāk ir tādu, kas izsaka neapmierinātību. Sagrauta cukurbiešu nozare, par nākotni nav droši lopkopji. Kā jums šķiet, vai lauksaimniecības politikā mums kaut kas šajos gados nav salaists grīstē?
– Kopumā skatot Latvijas ekonomiku, ne viss notiek tik pozitīvi, kā gribētos. Taču nevar arī teikt – kāda joma ir salaista grīstē. Es nevaru iedziļināties, piemēram, lauksaimniecības nozares detaļās, jo esmu ārlietu ministrs. Tāpēc aicinātu visus padomāt nedaudz citādāk. Kā mēs dzīvotu šodien, ja Latvija nebūtu Eiropas Savienībā? Tad situācija šodien šeit būtu daudz citādāka. Nebūtu ne tās Eiropas naudas, ko esam šajā laikā apguvuši, mums nāktos slēgt atsevišķus līgumus ar ES, būtu problēmas ar importu, eksportu, būtu vieni pasaules tirgū. Nerunāšu nemaz par politisko vidi, kas noteikti arī būtu pavisam citāda. Pirms uzskaitīt negatīvo, jāpadomā arī par šo aspektu.
Vēl mums visiem vajadzētu saprast, ka pasaulē notiek nemitīgas pārmaiņas. Citādāks kļuvis cukura tirgus, pēc kāda laika mainīsies vēl kaut kas. Tāpēc mēs nevaram dzīvot, tikai balstoties uz pagātnes vērtībām.
No jūsu teiktā var secināt, ka mūsu zemniekiem jākļūst mobilākiem, jābūt gataviem nemitīgām pārmaiņām.
– Zemniekam jābūt spējīgam redzēt tālāk par sava lauka malu. Ja zemnieks nezina, kas notiek Eiropas tirgū, kādas tendences iezīmējas pasaules tirgū, ja viņš nesaprot, kā iegūt Eiropas papildfinansējumu, tad viņš nebūs spējīgs konkurēt.
Arī mūsu politiķi, citu nozaru speciālisti nemitīgi mācās. Tiek pieļautas arī kļūdas. Tāpat kā zemniekiem, arī ministrijas ierēdņiem jāmācās dzīvot jaunā ekonomiskā situācijā. Kļūdās kā vieni, tā otri. Arī mūsu valsts ierēdņi ne visur ir konkurētspējīgi ar Eiropas institūcijām. Tomēr lielos vilcienos šīs kļūdas nav tādas, lai varētu teikt, ka viss ir salaists grīstē.
Mēs vēl mācāmies, taču to nevarētu teikt par senām tradīcijām bagāto valsti Franciju, kas šajās dienās tikusi pie jauna prezidenta. Izskanējis apgalvojums, ka Nikolā Sarkozī atrašanās amatā varētu sekmēt dažādu procesu norisi ES. Vai tiešām vienas valsts pirmās personas maiņa var ievērojami ietekmēt procesus Eiropas Savienībā?
– Cilvēki var mainīt ļoti daudz. Viens vēstnieks konkrētas valsts attiecībās var izdarīt ļoti daudz. Par Sarkozī mums nāk pretrunīgi un arī interesanti signāli. Viņš pārstāv labējo ekonomisko spārnu, kas varētu veicināt ES konkurētspējas paaugstināšanos pasaulē. No otras puses, zinām, ka Sarkozī līdz šim skeptiski izteicies par jaunām un mazajām ES dalībvalstīm, kas mani, protams, neiepriecina. Šīs pagaidām pretrunīgās krāsas liek domāt, ka šī personība tomēr varētu ietekmēt ES notiekošo.
Jauns prezidents pavisam drīz būs arī Latvijai. Mūsu valsts ir maza. Vai arī mūsu pirmās personas maiņa varētu kaut ko ietekmēt lielajos ES procesos?
– Nav runa par lielu vai par mazu valsti. Visu nosaka tas, ko cilvēks grib un spēj panākt. Mūsu līdzšinējā prezidente ir izdarījusi ļoti daudz, viņas viedoklis ES nav bijis vienaldzīgs. Prezidents tomēr ir cilvēks, kurš pārstāv savu tautu. Gribētu, lai nākotnē, Latvijas prezidentu vēlot, lielāka būtu sabiedrības iesaiste. Mums vairāk ir jāzina šīs personas viedoklis daudzos jautājumos, arī ārpolitikā. Francijā bija divi kandidāti otrajā kārtā, un viņiem bija daudz laika paust savu nostāju. Latvijā tā nav. Es ļoti neciešu pie mums izplatīto “pēdējās nakts” principu. Vienmēr var nebūt tā, kā bija ar Vairu Vīķi-Freibergu. Es nesaku, ka noteikti jābūt tautas vēlētam prezidentam, taču līdzšinējā sistēma ir jāmaina.
ES un NATO – divi lielie mērķi, kuriem bija veltīta mūsu politika, daļēji arī tautas centieni. Tie ir sasniegti, vajadzīgi jauni izaicinājumi. Vai varat tos formulēt?
– Tāda mēroga mērķu kā iestāšanās ES un NATO mums tuvākajā laikā nebūs. Tie mainīja vēsturi. Tagad mums ir svarīgi šajā jaunajā situācijā nostiprināt savas pozīcijas. Pirmā lieta būtu nostiprināties ES, lai mēs nebūtu pakaļskrējēji ES institūcijās, bet gan politikas veidotāji.
Vai mēs un arī Ārlietu ministrijā strādājošie esam tādi pakaļskrējēji?
– Es domāju, ka daudzās jomās esam tādi un ne tikai Ārlietu ministrijā. Mums trūkst speciālistu. Daudzu lēmumu pieņemšanā mēs pārāk lēni iesaistāmies, pārāk maz dodam savu ieguldījumu.
Otra lieta, mums ir jānostiprinās starptautiskajās organizācijās. ANO, Eiropas Padome – mūsu cilvēki ir pārāk maz ievēlēti nozīmīgos posteņos šajās institūcijās. Ja būsim vairāk pārstāvēti, tad arī mūs labāk sadzirdēs.
Un trešā iespēja – attīstības politika. Mums vairāk ir jāpalīdz trešajām valstīm. Līdz šim esam domājuši paši par sevi, jo mums trūcis naudas. Šī palīdzība citiem ļaus tirgoties par ietekmi, vairāk noteikt procesus. Mūsu uzņēmēji varēs labāk strādāt un nopelnīt. Attīstības politika noteikti nav vējā izmesta nauda. Dzīvē viss ir saistīts gan morāli, gan racionāli. Palīdzot kaimiņiem, mēs palīdzam sev.
Neviļus esam nonākuši līdz jautājumam par Igauniju. Kāds būtu jūsu vērtējums mūsu politiķu rīcībai?
– Man ir grūti komentēt Saeimas darbu, jo esmu izpildvaras pārstāvis. Taču es būtu ļoti priecīgs, ja likumdevēja vara ietu solī ar izpildvaru. Ārlietu ministrija par notiekošo Igaunijā pauda savu viedokli ļoti ātri. Tādējādi mūsu attiecības ar Igauniju nekādi nevar būt pasliktinājušās.
