Pār Latviju 8. maijā bija atvērušās lietus slūžas, un arī man neilgu brīdi radās šaubas, vai doties uz Lietuvas robežu (uz latviešu un lietuviešu atbalsta akciju Igaunijai – redakcijas piezīme).
Pār Latviju 8. maijā bija atvērušās lietus slūžas, un arī man neilgu brīdi radās šaubas, vai doties uz Lietuvas robežu (uz latviešu un lietuviešu atbalsta akciju Igaunijai – redakcijas piezīme). Pie manis uz darbu atbrauca dēls, un tad nolēmām – neļausim patriotismam kapitulēt lietus priekšā. Skaļi skan? Varējām jau palikt siltā istabā un vakarā paskatīties “Panorāmu”, bet – ja nu tā domā daudzi? Ja uz Lietuvas robežas no Latvijas pretī roku nepasniedz neviens? Un mēs braucām, spītējot lietum, bet visvairāk spītējot mūsu valdības gļēvulīgajai rīcībai.
Mums pievienojās arī dēla darbabiedrs. Grenctāles robežkontroles punkts mūs sagaida kluss un mierīgs. Piebrauc vēl divas mašīnas, un no tām izkāpj divas kundzes, arī viņu sejās ir pārsteigums. Robežsargi laipni norāda pulcēšanās vietu. Pēc brītiņa mums pievienojas vēl trīs cilvēku ģimene no Jelgavas. Arī lietuvieši priecīgi par mūsu ierašanos un vēlas uzzināt, no kurienes mēs esam. Nezin kāpēc viens jautā, vai mēs esam skolotāji. No Lietuvas puses iebrauc divi latviešu tūristu autobusi, un lietuvieši man piedāvā uzaicināt viņus pievienoties akcijai. Sev par lielu pārsteigumu, piekrītu un dodos uz autobusiem. Pirmajā ekskursanti smaidot atteic, ka tādā lietū pat saimnieks suni no mājas neizdzen un gan jau iztikšot tāpat. Arī otrajā autobusā neviens nav pārliecināms atstāt iesildītās vietas. Var jau viņus arī saprast, tik ilgi bijuši prom no mājām – varbūt pat nezina par notikumiem Igaunijā un Latvijā.
Bet mēs astoņi Latvijas pilsoņi pa peļķēm un cauri baltai ūdens masai, kas it kā spītējot gāžas no debesīm, dodamies Lietuvas virzienā. Tur mūs sagaida bariņš lietuviešu ar Lietuvas valsts karogiem un daudzām televīzijas kamerām. Mēs nedaudz apjūkam, jo šajā brīdī tik ļoti pietrūkst Latvijas karoga. Bijām domājuši – ja jau partija “Jaunais laiks” mūs aicināja piedalīties akcijā, tad partijas pārstāvji ar karogu būs arī uz robežas, bet…
Kāds lietuvietis pasniedz roku, un mēs visi esam vienoti draudzīgā rokasspiedienā. Iniciatīvu pārņem lietuvieši, skandējam Igaunijas, Latvijas un Lietuvas vārdu. Tik īss mirklis, bet cik neaprakstāma vienotības izjūta! Un lepnums par to, ka man blakus stāv dēls, tāpat kā toreiz, tālajā 1989. gadā, bet nu jau pieaudzis.
Braucam mājās, katrs savās domās iegrimis, un pēkšņi no klusuma mani izrauj dēla balss: “kad man būs bērni, man viņiem būs, ko stāstīt – par Baltijas ceļu, par neatkarību un par šausmīgu lietu…” Man ir žēl to, kas lietus pielijušām dvēselēm 8. maijā tomēr palika mājās sēžot…
VĒSUMS,
