Laikraksta «Bauskas Dzīve» 23. aprīļa numurā uzzinājām, ka Bauskā «nokristītas» divas topošās ielas.
Laikraksta “Bauskas Dzīve” 23. aprīļa numurā uzzinājām, ka Bauskā “nokristītas” divas topošās ielas. Tām doti Lidlauka un Jaunās ielas vārdi. Pēc deputāta Pētera Gabriloviča protesta pēdējai mainīts nosaukums no sākotnējā priekšlikuma – Annas iela.
Jāizceļ vērtīgākais
Kristības beigušās. Svētku galds novākts. Var jau arī tā. Tomēr ielu nosaukumus veido pēc to tapšanas laika, ar vēsturisku nozīmi. Tie ietilpst kopējā tautas kultūrā.
Plašais laukums pilsētas malā bijušos laikos bija domāts kā rezerves aerodroms. Tur nebija ne kara, ne civilā aerodroma. Reizēm nolaidās kāds divplāksnis. Bet katra Jaunā iela pamazām kļūst veca, tāpat kā koki un cilvēki. Nekur vecu par jaunu vairs nesauc. Taču ir lietas un cilvēku mūži, kuri nenoveco.
Daudz ievērojamu cilvēku
Bauskas novads ir ģeogrāfa profesora Ģederta Ramana dzimtā vieta. No šejienes sākušies viņa tālie ceļi pasaulē. Tie beigušies tepat, Važītes smiltainē. Ģ. Ramans izstrādājis daudz zinātnisku un pētniecisku darbu, piemēram, Latvijas fizioģeogrāfisko zonējumu un ainavzinātnes pamatus. Viņš glābis universitātes jaunos mācību spēkus no aizraušanas okupantu armijā.
Te ir šūpļazeme pedagogam, tulkotājam un pazīstamam bērnu un jaunatnes grāmatizdevējam Andrejam Jesenam. Viņa apgāds dibināts tālajā, grūtajā 1908. gadā, kad Latvijas vēl nebija. A. Jesens ir pirmā latviešu jaunatnes žurnāla un bērnu žurnāla izdevējs, populārzinātnisko grāmatu izdevējs. Tas viss bija tik ļoti nepieciešams izglītībai un Latvijas tapšanai.
Bauskas novadā auklēts atbrīvošanas kauju pie Mazās Juglas, Nītaures un Mālpils vadītājs – Cēsu kājnieku pulka, Latgales un Vidzemes divīziju komandieris. Latvijas armijas komandieris un pēdējais Latvijas kara ministrs ģenerālis Krišjānis Berķis. Viņš gāja bojā sarkano varmāku apcietinājumā.
Vajadzīgas piemiņas zīmes
Baušķenieku, toreiz mazo Ati, varmākas izrāva no mātes rokām. Viņš nezina, kur tā palika. Visu mūžu skumst. No Maskavas saņēma atbildi, ka tā mirusi ar vēdertīfu. Bet Bauskas čekā saņēma izziņu, ka viņa nošauta. Tēvs arī. Par māti var saņemt atlīdzību – 140 rubļu. Pēc naudas reformas tas ir 70 santīmu. Bauskas lētākā pārtikas veikalā pie griķu putraimu paciņas un citā plauktā pie puskilograma skābētu gurķu paciņas pielikta zīme – 70 santīmu. Tik – vienas putraimu tūtiņas – vērtas ir mūsu mātes, kas devušas dzīvību.
Abi dokumenti par vecāku bojā eju glabājas Bauskā. To saturs – dokumentāli pierādīti zaimi cilvēcībai.
Agrā bērnībā mazajai Lidijai, pašlaik rundālietei, mežmalas krūmājā vīri aizspieda ar plaukstu muti, lai viņa nekliedz. Tas atklātu viņu slēptuvi, kad sarkanie varmākas pagalmā pie kūts ar mietu nosita viņas māti. Viņiem visiem, dzīviem un mirušiem, vienalga, ir vai nav politiski represētā statuss. Visiem – okupantu deportētiem, sodītiem un tiesātiem – Bauskā piemiņas zīmes vēl nav.
Pilsētā nav piemiņas zīmes tautfrontiešiem un trauksmainam cerību laikam, kad vienīgie cīņas ieroči bija brīvības alkas. Visi, kas apvienojās Tautas frontē, piedalījās brīvības atgūšanā. Viņi ietekmēja pasaules lielo politiku gan pašu mājās, gan Rīgas barikādēs. Piemiņas zīmes pienākas vēl daudziem citiem Bauskas novadā auklētiem un šūpotiem.
Pagātne – nākotnes skolotāja
Cerams, ka pilsētas Dome pārskatīs savu lēmumu un topošo vai jau neveiksmīgi “kristīto” ielu nosaukumiem izvēlēsies kādus no šiem vārdiem – Profesora Ģ. Ramana, Grāmatizdevēja A. Jesena, Ģenerāļa K. Berķa, Represēto, Tautfrontiešu iela. Domāju, ka baušķenieki par to būs vienisprātis un atbalstīs. Pagātne – nākotnes skolotāja. Tā māca, kā dzīvot.
Ja topošām ielām sakristu virziens, tad kādai no tām varētu dot poētisko Rīta gatves nosaukumu. Tās sākumā debess pusē mostos saule, un Bauskā ienāk jauna diena ar darbu, cerībām un reizēm arī sāpēm.
