Selestīns, draudzenes mazdēls, man saka: «Tu raksti ar tādu pietāti un cieņu, kas šajā dzīvē ir gluži neiespējama.» Viņam ir trīs gadi, un viņš apbrīno manu rakstītprasmi.
Selestīns, draudzenes mazdēls, man saka: “Tu raksti ar tādu pietāti un cieņu, kas šajā dzīvē ir gluži neiespējama.” Viņam ir trīs gadi, un viņš apbrīno manu rakstītprasmi. Selestīnam es šķietu īpaša – tāda, kas pārvalda pasaules noslēpumus. Paldies Dievam, man izdodas saglabāt ilūziju, jo Selā (tā viņu sauc vecāki) ir aizkustinošs, maziņš puisītis, kas jūsmo arī par vecmāmiņām, citām tantēm un tēvočiem, kuri diendienā darbojas ar tālruni, datoru, vada automašīnas vai uzņēmumus. Es tikai rakstu, bet viņam tas šķiet visneparastāk.
“Bet par ko tu raksti?” viendien man vaicā Selestīns. Neesmu pat ievērojusi, ka viņam jau ir palikuši četri gadi. Cilvēki, notikumi, viņu izjūtas – apmēram tā es skaidroju mazajam, cerēdama, ka mūsu dialogs ātri beigsies. “Tu raksti nepareizi, jo es tevi nesaprotu,” secina puisēns un turpina: “Kad nomira mans trusītis, tu neko nerakstīji, bet tagad stāsti par notikumiem.” Cenšos kaut ko glābt, bet viņš paliek ieslēdzies sevī. Izdomāju visādus niekus, lai uzjautrinātu, taču Selestīns klusē. Viņš man netic.
Kāpēc tu raksti? Šis četrgadīgā zēna jautājums manī vieš tādu kā neomulību. Mēģinu viņam skaidrot, ka cilvēkiem gribu pavēstīt, kas notiek ar viņiem pašiem, vecākiem, bērniem, mājām, priekšmetiem. Selā izskatās vīlies. “Bet mana trusīša vairs nav. Mamma teica, ka trusītis ir debesīs, bet es tā negribu. Uzraksti, lūdzu, lūdzu, lai viņš atkal atgrieztos uz zemes, lai mēs visi būtu laimīgi! Vai tu neproti nevienu pārvērtību? Tu neko nezini par Hariju Poteru?” zēns izmisīgi lūdz un patiesi tic, ka viņa lielāko vēlēšanos spēšu izpildīt.
Par maģiju it kā šo to zinu, bet vakarā Selestīns raud aizgūtnēm un nav nomierināms. Man sāp sirds, jūtos vainīga. Zēna jaunie, maigie vecāki situāciju atrisina bez grūtībām. Māmiņa ieskauj puisēnu padusē, čukstot viņai vien zināmus mīļvārdiņus, un Selā jau ir aizmidzis.
Agri no rīta es klusiņām lavos uz jūras pusi, kad dzirdu čukstu: “Iešu tev līdzi!” Izkūņojies no sedziņām, Selā izskatās svarīgs kā angļu džentlmenis. Kad esam jau nokļuvuši liedagā, uzdrošinos Selestīnam pajautāt, kāpēc šo maija rītu viņš ir gribējis pavadīt kopā ar mani. “Tu varētu nerakstīt nemaz, jo tad mums paliktu vairāk laika parunāt. Tad es tev izstāstītu visu par trusīti. Tu sāktu viņu labāk pazīt. Un beigās tu viņu pazītu tik labi, ka rakstīt vairs nevajadzētu,” maza, bezgala uzticīga bērņuka paļāvībā mani cenšas ietekmēt Selestīns.
