Melnbaltas, rudas un marmorkrāsas radības kūleņo, lēkā un tvarsta cita citu piekalnītē zem simtgadīgām liepām. Nepaguvu saskaitīt, cik suņuku priecājās par mūsu ierašanos Vecumnieku pagasta «Sviķos», bet noteikti to bija vairāk nekā desmit.
Melnbaltas, rudas un marmorkrāsas radības kūleņo, lēkā un tvarsta cita citu piekalnītē zem simtgadīgām liepām. Nepaguvu saskaitīt, cik suņuku priecājās par mūsu ierašanos Vecumnieku pagasta “Sviķos”, bet noteikti to bija vairāk nekā desmit.
Saulainā vēstule
Gluži negaidīti pie Anitas un Edgara Tropiem vis neieradāmies. Kādu dienu saņēmu elektronisku vēstulīti: “Ar prieku informēju, ka Vecumnieku pagastā ir nācis pasaulē Velsas korgiju kardiganu pirmais metiens Latvijā – septiņi kucēni. Pašlaik valstī ir seši pieauguši kardigani, no kuriem trīs dzīvo pie mums,” rakstīja Anita, pievienojot brīnišķīgu fotoattēlu kolekciju un daudz, daudz informācijas avotu, lai par šīs šķirnes suņiem es varētu uzzināt vairāk. Vēstules saulainā intonācija manī izraisīja neizskaidrojamu vēlmi iepazīties ar saimniekiem. Priecājos, ka tas nupat ir noticis.
Reklamē pats sevi
Par Velsas korgijiem pembrokiem, protams, biju dzirdējusi, jo Lielbritānijas karalienei Elizabetei II pieder vesela svīta. Viņas mīluļus varēja aplūkot arī filmā “Karaliene”. Viens šķirnes pārstāvis itin bieži ir redzams Bauskā. Tas pieder Pestīšanas Armijas Bauskas korpusa vadītājām. Rudais skaistulis izskatās cēls un pašapzinīgs. “Īsts pašreklāmas paraugs,” tā korgija pembroka dabu sarunā raksturo Anita Tropa. Viņas sirds pieder mazāk pazīstamajiem korgijiem kardiganiem, jo tie dāvā mīlestību, neko neprasot pretī, ir mierīgāki un nosvērtāki. Pirms nepilniem diviem mēnešiem “Sviķu” kardiganu pāris sagaidīja pirmos pēcnācējus.
Anita un Edgars ir rīdzinieki, abi strādā radošu darbu un jau divus gadus pastāvīgi dzīvo Vecumnieku pagastā, ārkārtīgi skaistā, iekoptā vietā. Dzīvesvietas maiņa galvenokārt notika Rīgas nevadāmo urbanizācijas procesu un, protams, arī suņu dēļ. Pirmais mīļdzīvnieks ģimenē bija korgijs pembroks Obis – izstāžu čempions. Tropi par suņiem neinteresējās līdz brīdim, kamēr Anita nebija pamanījusi Obja mammu un pavēstījusi Edgaram: “Es arī tādu gribētu.”
Latviskotie somi
Turpmākie notikumi attīstījās kā pēc scenārija. “Pembroka kucēns pats mūs izvēlējās, mainot dzīvesveidu, attieksmi, intereses. Par izstāžu karjeru vispār nedomājām, bet notika pretēji. Kādā ekspozīcijā pirmo reizi ieraudzījām Velsas kardiganu un uzreiz sapratām, ka Obim būs kompanjons.
Pirmo kardiganu mums atveda no Somijas, bet pēc gada tam piebiedrojās kucīte Vesta – arī somiete. Dažās nedēļās suņi apguva komandas latviešu valodā. Velsas korgiji pembroki un kardigani ir angļu ganu suņi. Turklāt govis tie ganīja vieni, nevis barā, tādēļ gēnos šķirnei saglabājusies liela dūša un spēja pieņemt lēmumus,” ar ģimenes mīluļiem iepazīstina Anita.
Paļauties uz intuīciju
Kucēni vēl pārtiek no mātes piena, bet pieaugušo suņu ēdienkartē ir profesionālā barība. Edgars to uzskata par priekšrocību: “Visi suņi ir gaļēdāji un nevar pārtikt no veģetāras barības. Ja mums būtu laiks vārīt putras, tik un tā vajadzētu pievienot gaļu, bet tas maksātu daudz dārgāk nekā gatava barība, kas satur visus nepieciešamos dzīvnieku izcelsmes proteīnus. Mūsējie tiek arī pie svaigām paniņām, rūgušpiena, olām, kas tiem ļoti garšo.”
Suņu saime nekad netiek atstāta viena. Anitas darba specifika ļauj viņai strādāt mājās. Neparedzētās situācijās vislabākais risinājums ir dzīvnieku viesnīcas, uzskata Edgars. Kardiganu mazuļi drīz sasniegs vecumu, kad tos izvēlēsies citi saimnieki. “Pat mašīnu pārdot ir grūti, ja esi braucis trīs gadus un ar to saradis, kur nu vēl dzīvnieku. Patiesībā ne jau pārdošana ir sarežģīta, bet labu māju un uzticamu saimnieku atrašana. Ir jāpaļaujas uz intuīciju un jāapzinās atbildība, ko uzņemas gan pārdevējs, gan pircējs,” spriež Edgars.
