Dienu pavadu laikraksta redakcijā pie datora, meklējot atbildes uz dažādiem lasītāju jautājumiem un lielākoties – taisnību.
Dienu pavadu laikraksta redakcijā pie datora, meklējot atbildes uz dažādiem lasītāju jautājumiem un lielākoties – taisnību. Vakaros un nedēļas nogalē regulāri kļūstu par likumpārkāpēju. Līdzīgi man ir vairāki simti Bauskas iedzīvotāju, kuri no pavasara līdz rudenim mēdz braukt nevis ar auto, bet velosipēdu.
Manuprāt, itin mierīgi pie mūsu pilsētas robežas uz visiem ceļiem var novietot norādi, kurā velosipēdista siluetam ir trekna svītra pāri. Bauskā pedāļu minējiem nav vietas, jo veselīgais pārvietošanās veids mūsu pilsētā apdraud dzīvību. Satiksmes blīvums ir tāds, ka jāatceras, ko raksta ziņās par avārijām, – velosipēdists gandrīz vienmēr mirst notikuma vietā…
Norobežotais gājēju celiņš gar maģistrāles A-7 malu virzienā no Bauskas uz Cerauksti ir vienīgā vieta, kur riteņbraucējs var justies pasargāts no neparedzamā ātrumā braucoša auto. Taču, iestūrējot pilsētā, celiņš asi apraujas iepretī Zaļās un Salātu ielas krustojumam. Tas, kuram nav jābrauc uz daudzdzīvokļu namu puduriem, spiests kļūt par gājēju ar riteni pie rokas vai arī “močīt” pa lielceļa zemes malu satiksmei pretējā virzienā līdz veikalam “Top!”.
Līdzīgi notiek Pilskalna ielā, pa kuru tiešām daudz pilsētnieku min uz dārziņiem Lepšu kalnā vai arī, piemēram, kā es dodas uz mājām netālu no Parka ielas. Cauri satiksmes aplim Zaļās, Kalna un Uzvaras ielas sadurē, kur blīvā straumē kustas lielie kravvedēji, velosipēdists var doties tikai tad, ja nolēmis tieši šajā vietā beigt dzīvi.
Kas atliek? Paralēli Pilskalna ielai ir Zemgaļu ieliņa, kuras grantsseguma vienā kvadrātmetrā ir ap četrām bedrītēm… Tas ir pārbaudījums velosipēda ritošajai daļai un braucēja mugurai. Tāpēc pa kluso vienvirziena kustībai paredzēto Pilskalna ielu minu “pret spalvu” un satiksmes noteikumiem. Daru to, kauns atzīt, jau gandrīz 20 gadu, un nekas. It kā manis un daudzu citu braucēju nemaz nebūtu.
Daudzas reizes man pretī ir braucis ceļu policijas auto. Minu uz grāvja pusi, ierauju galvu plecos un izliekos neredzama. Laikam tādi ir arī citi, jo tak nevienam nav ienācis prātā gar ielas malu iezīmēt balto svītru, aiz kuras varētu iet gājējs un justies pasargāts velosipēdists.
Kādu vakaru, pretli kumīgā virzienā atgriežoties mājup, sastapos ar Domes priekšsēdētāju Āriju Gaili, kura gāja kājām. Atzinos viņai savā pārkāpumā un vaicāju, ko lai daru. Priekšsēdētāja sacīja, ka viņa ir informēta par šo problēmu, lai tik braucot vien. Būs jālūdz viņai rakstiska atļauja pārkāpt satiksmes noteikumus, citādi ceļu policiju nepārliecināšu.
