Izdzert no zemes to krāsu, to smaržu, kas tikai savā ziedā var ziedēt, – ar saknēm, ar sirdi to vienīgo garšu, ko puķes un koki, un stādi prot savā dzīvē tik vienkārši izdzīvot… Atstāt pēdas…
Izdzert no zemes to krāsu, to smaržu, kas tikai savā ziedā var ziedēt, – ar saknēm, ar sirdi to vienīgo garšu, ko puķes un koki, un stādi prot savā dzīvē tik vienkārši izdzīvot… Atstāt pēdas…
Zenta Vīksna 89 gadus garajā mūžā mums ir atstājusi ne tikai atmiņu pēdas, bet veselas taciņas, kas sākušās Vidzemes pakalnos, krāšņi tecējušas pa skaistules Gaujas palienēm un pusgadsimtu priecējušas Zemgali.
Zentiņa dzimusi 1918. gada 26. janvārī Gulbenes apriņķī skolotāja Aleksandra un Annas astoņu bērnu ģimenē. Izglītojusies Gaujienas vidusskolā un allaž pieminējusi, ka viņas laikā tur mācījušies arī dvīņubrāļi Kokari un vēlāk Ojārs Vācietis.
Profesija apgūta Jelgavas skolotāju institūtā. 1937. gadā sākušies darbavietas meklējumi. Latvijas laikā skolotāju ievēlēja pagasta valde, un tāds nepieredzējis deviņpadsmitgadīgs skuķis nav bijis vajadzīgs. Pēc diviem atteikumiem viņa sākusi domāt par inteliģento bezdarbnieku statusu, bet laimējies atrast rezerves skolotāja vietu Valkas apriņķa Kāverņu skolā uz vienu gadu, pēc tā viņa ievēlēta par patstāvīgo skolotāju. Kara gadi pagājuši Valkas rajonā, bet 50. gadu beigās Zentiņa jau bijusi Misas-Dugānes skolotāja, tolaik Baldones rajonā.
Sākumā mācīja visu, kas nepieciešams, – ģeogrāfiju, bioloģiju, pat mūziku –, bet vēlāk specializējās par vācu valodas skolotāju, klases un internāta audzinātāju. Te arī lielākie darba panākumi. No mazās Misas skolas bērni uzvarēja vācu valodas olimpiādēs rajonā un ieguva godalgotas vietas valstī. Viņa bija lieliska klases audzinātāja, zināja katra skolēna stiprās un vājās vietas. Kā kaķene visus vilka ap sevi. Ja vajadzēja, iepliķēja, protams, ar vārdiem, prata uzslavēt. Veda izglītojošās ekskursijās, tūrisma vairākdienu un nakts pārgājienos, mācīja iemīlēt Dzimteni un dabu.
Zentiņa visus savus līdzekļus tērēja sevis kopšanai un izglītošanai. Viņa krustu šķērsu bija izbraukājusi visu Padomju Savienību. Uz ārzemēm netika – tādi bija laiki.
Mana pirmā iepazīšanās ar Zentiņu bija 1961. gada augustā, kad sāku strādāt Misā. Ieraudzīju ļoti šarmantu kundzīti ravējam skolas puķudobes. Puķes bija Zentiņas mīlestība visa mūža garumā. Tās auga un ziedēja visur, kur viņa dzīvoja un strādāja, – gan dārzā, gan dzīvoklī, gan mīļo cilvēku piemiņas vietās kapiņos.
Būdama bez ģimenes, viņa par savu svētu pienākumu uzskatīja mātes kapa apkopšanu Lejasciemā. Ar satiksmes autobusu, ziedu nastiņu padusē un pēc tam naktī 10 – 12 km kājām devās uz autopieturu Velēnā. Pēdējos gados gan ar mašīnu, un Lejasciema kapu svētki kļuva par māsu, viņu bērnu un mazbērnu tikšanās svētkiem. Tradīcija droši vien turpināsies, vienīgi Zentiņa tajā nolūkosies caur mākoņu maliņu.
Viņa bija ļoti ģimeniska, ar dziļu sāpi runāja par Pārdaugavas māsu, kura vairs nespēj iziet savā skaistajā puķu dārzā. Pārdzīvoja arī Vecāķu māsas slimību un ļoti priecājās par atlabšanu un tikšanos pērnvasar Lejasciemā. Lūdza Dieviņu, lai izdotos operācijas Cēsu māsai un viņa varētu palīdzēt savām meitām un mazbērniem. Sūtīja pateicības vēstules Kanādas māsai par materiālo palīdzību. Dzīvoja līdzi brāļa Gunta dzīvei, kas no desmit gadu vecuma līdz pilngadībai bija viņas aprūpē. Brālis Andrejs un māsa Olga Zentiņu sagaidīs aizsaules dārzos.
Kā šodien atceros to rītu, kad Zentiņa atskrēja pie manis uz dārzu ar ziņu par Rīgas māsas nāvi un steidzās palīdzēt. Viņa līdz šodienai māsas dēlu Mārci (tagad Latvijas Universitātes rektoru) un Dzintru uzskatīja par saviem bērniem, bet Zandu un Anci par mazmeitām.
Zentiņa prata piesaistīt. Misas kolēģi vienmēr atcerēsies viņas jubilejas. Vārdadiena bieži sakrita ar skolas pieņemšanu. Tad svinības notika dārzā. 26. janvārī visi pulcējās internāta jumtistabiņā dzimšanas dienas svinībās. Galdā vienmēr bija viņas pašas brūvētais vīns un neaizmirstamās marinētās sēnītes.
Mūža nogalē viņai ļoti pietrūka komunikācijas iespēju, tāpēc viņa priecājās par katru ciemiņu un centās runāt, runāt, runāt… beigās vienmēr nosakot: “Mēs tā jauki parunājāmies!” Ar sirsnību viņa atcerējās savu 85 gadu jubileju skolā: “Viņi visi tik mīļi un uzmanīgi pret mani!”
Visi viņas draugi bija jaunāki par viņu, jo viņa bija gaišs cilvēks, kas par visu interesējās, prata uzklausīt, saprata jauno problēmas un dzirdēto nelaida pasaulē. Viņu mīlēja gan veci, gan jauni. Sabiedrībā ar cieņu tika izrunāts skolotājas Zentas Vīksnas vārds. Viņa centās tikt ar visu galā pati, bet bija ļoti pateicīga par sniegto atbalstu gan Mārča ģimenei, gan kaimiņiem Marijai un Gunāram.
Viņas sirds apklusa 11. maija rītā. Zenta Vīksna apglabāta Bolderājas jaunajā kapsētā. Paldies, Zentiņ, tik gaiši cilvēki laikam tikai no Gaujmalas nāk. Lai atmiņu dzidrais vara zvans vēl ilgi godina Tavu mūžu!
