Iedrošināt un palīdzēt, meklēt un atrast darbu. Tāds bija viens no mērķiem Eiropas Sociālā fonda atbalstītajam projektam «Pozitīvo resursu programmas īstenošana Bauskas un rajona sociālās atstumtības riska grupām».
Iedrošināt un palīdzēt, meklēt un atrast darbu. Tāds bija viens no mērķiem Eiropas Sociālā fonda atbalstītajam projektam “Pozitīvo resursu programmas īstenošana Bauskas un rajona sociālās atstumtības riska grupām”.
To divus gadus realizēja Domes daudzfunkcionālā rehabilitācijas centra “Ābele” speciālistes. Maijā projekts beidzās. Tiekoties ar vairākām projektā iesaistītām sievietēm, “Bauskas Dzīve” centās uzzināt, vai ir izdevies mērķim pietuvoties.
Atceras ar patiku
Īslīcietes Guna Degale un Sarma Skujevska projektā iesaistījās kā mājsaimnieces. Nodarbībās pavadīto laiku Guna un Sarma atceras ar patiku. Triju meitu māmiņai Gunai ir 37 gadi. Viņa ir agronome ar Bulduru sovhoztehnikuma izglītību. Pēc tā beigšanas 1988. gadā neilgu laiku strādājusi Rīgā, pēc tam piedzimušas meitas.
“Reģistrējos Nodarbinātības aģentūrā, tur izmācījos par pārdevēju. Strādāju veikalā, bet man nepatika, jo biju darbā garas stundas un tikpat kā neredzēju bērnus. Tā nu izlēmu palikt mājās, kamēr meitas paaugsies. Tad piedzima Zane, kurai tagad ir septiņi gadi. Meitai Laurai ir 15, Lindai – 13 gadu,” stāsta Guna. Pašvaldības sociālās darbinieces aicinājumu piedalīties projektā Guna apdomāja nopietni, vajadzēja vēl pārvarēt arī pašas negribēšanu iziet no mājām. Taču, kad tas notika, Guna nenožēloja, jo satika lieliskus cilvēkus, sievietes ar līdzīgu likteni un zinošus speciālistus.
Mācīšanās ir svarīga
Sarmai Skujevskai ir audējas profesija. Viņa strādājusi Bauskas sadzīves pakalpojumu kombinātā, bet nozares reorganizācijas dēļ 1994. gadā darbu zaudējusi. Dēlam Normundam toreiz bija septiņi, meitai Lindai mazāk gadu. Sarma dzīvoja mājās, kopa lopus, strādāja dārzā, audzināja bērnus. Kāda tur vairs aušana!
Sarmai ir 42 gadi, un jau trīs gadus viņa ir atraitne. Uzaicinājums piedalīties projektā nāca īsti laikā, lai palīdzētu Sarmai ieraudzīt dzīves gaišās krāsas.
“Manuprāt, pats labākais bija tas, kā psiholoģes Andra Katkeviča un Inga Grīnberga ar mums strādāja. Pirms tam vispār lāga nezināju, kas tas psihologs tāds ir. Viņas prata mūs iedrošināt sākt runāt par savām grūtībām, atklāt priekus un talantus, mācīja paslavēt, novērtēt pašām sevi. Uzzināju, kā runāt ar darba devēju, kas ir darba intervija, ko tur vaicā, kā rakstīt to dokumentu CV,” stāsta Guna.
Sarma pilnībā piekrīt, uzsverot, ka pati būšana ārpus mājas, satikšanās ar citām sievietēm, mācīšanās bijusi ļoti svarīga. Jau projekta gaitā Sarma atrada darbu. Sabiedrības “Bauskas klēts” ceptuvē viņa strādā no 2005. gada oktobra. Guna Degale viņai pievienojās 2006. gada aprīlī. Ar darbu viņas abas ir ļoti apmierinātas, jo ir kopā ar jaukiem kolēģiem, turklāt maizes cepšana vispār esot tāds īpašs, svētīgs darbs, piebilst Sarma. Nozīme ir arī tam, ka “Bauskas klēts” maizei ir ļoti laba slava, tā ir iecienīta ne tikai mūsu rajonā.
Piedzīvo pārvērtības
Viesturietes Intas Brūveres dzīvi piedalīšanās projektā pilnībā pārvērta. “Ja nebūtu šī projekta, es nebūtu šeit, un vispār tagad esmu pavisam cits cilvēks,” atzīst SIA “Notanda” dispečere Inta Brūvere.
Viņa ir dzimusi Krāslavas rajonā, netālu no Aglonas. Mācoties Lauksaimniecības universitātē, Inta iepazinusies ar Daini. Mehanizācijas un Ekonomikas fakultātes ceturtā kursa studentu ģimenē piedzima dēls Kaspars. Tas bija 1990. gadā. Inta un Dainis pabeidza studijas un Viesturu pagastā izveidoja savu zemnieku saimniecību. 1994. gadā pasaulē ieradās dēls Krists. Kamēr netika likvidēta Viesturu sākumskola, Inta strādāja bērnudārzā, pēc tam veikalā.
Dēli palīdz
“Augstskolā “Turība” pabeidzu grāmatvedības kursus, bet darbā neviens neņēma, jo man nebija pieredzes. Tāpēc ar visu augstāko izglītību kļuvu par bezdarbnieci un mājsaimnieci uz padsmit gadiem. Piedalīties projektā mani aicināja 2006. gada pavasarī, sākumā atteicos. Kādas mācības! Laukos ir jāsēj, dārzs jāapstrādā. Vīrs un dēli arī bija pieraduši, ka vienmēr esmu mājās. Taču tad tomēr sāku domāt par sevi. Nolēmu, ka mēģināšu izbraukāt uz projekta nodarbībām, un neizlaidu nevienu. Viss bija ļoti interesanti. Mēdz jau sacīt, ka psihologs ārstē dvēseli, bet tas, ko projektā Inga un Andra darīja ar mums, bija fantastiski. Kaut arī esmu beigusi augstskolu, daudz ko dzirdēju pirmoreiz, un tas bija ļoti noderīgi. Projektā sāku apgūt datora lietošanu. Tas ļoti noderēja. Arī mājās nopirkām datoru, un dēli bija man labākie padomdevēji,” atzīst Inta.
Biežāk smaida
Pagājušajā vasarā Intai kopā ar četrām mūsu rajona sievietēm bija iespēja piedalīties Starptautiskās migrācijas organizācijas projektā, kur sniedza zināšanas par cilvēku tirdzniecības draudiem. “Mana māsa ar ģimeni divus gadus strādā Īrijā, daudzi cilvēki tagad dodas strādāt ārpus Latvijas, ir jāzina, no kā vajag uzmanīties. Par dzirdēto vēlāk stāstījām Bērsteles skolā, materiālus izlikām bibliotēkā,” tā Inta.
Rudens pusē Inta sāka meklēt darbu un laikrakstā “Bauskas Dzīve” izlasīja SIA “Notanda” piedāvājumu. Tagad viņa strādā darbu, kas patīk. Katra diena ir citādāka, un Inta arvien iemācās ko jaunu. “Uzņēmums nodarbojas ar transporta pārvadājumiem, man nākas sūtīt kravas Eiropas reisos. Katrā ziņā esmu ļoti apmierināta un priecīga. Ģimene atbalsta to, ka strādāju. Tagad arī dejoju Viesturu pagasta sieviešu deju kopā “Ir varianti”, piedalos mēģinājumos un koncertos, man biežāk gribas smaidīt,” tā Inta Brūvere.
***
Uzziņai
– Projekta “Pozitīvo resursu programmas īstenošana Bauskas un rajona sociālās atstumtības riska grupām” grupās no 2005. gada maija līdz 2007. gada aprīlim bija iesaistīti 208 cilvēki.
– Viņu vidū: invalīdi – 9, ilgstošie bezdarbnieki – 59, pirmspensijas vecuma cilvēki – 17, jaunieši ar zemām pamatprasmēm – 31, no ieslodzījuma atbrīvotas personas – 12, vecāki pēc bērna kopšanas atvaļinājuma – 21, vientuļie vecāki – 16, daudzbērnu ģimeņu vecāki – 34, etniskās minoritātes ar sociālās atstumtības riska pazīmēm – 9.
