Pagājušajā nedēļā biju Dobelē, kur selekcionāra Pētera Upīša izveidotajā dārzā ceriņi spēlē varenu smaržu un krāsu simfoniju.
Pagājušajā nedēļā biju Dobelē, kur selekcionāra Pētera Upīša izveidotajā dārzā ceriņi spēlē varenu smaržu un krāsu simfoniju. Kopš ziedēšanas sākuma, nopērkot biļeti par latu, šogad katrā maija darbdienā vidē ji ap 500 cilvēku, bet sestdienās un svētdienās vairāk par 2000 bijuši skatīt šo skaistumu. Tā informē Valsts Dobeles dārzkopības selekcijas un izmēģinājumu stacijas administrācijā.
Vismaz daļa no visiem šiem cilvēkiem Dobelē kaut ko uzēd vai nopērk un atstāj savu naudiņu mazpilsētā. Ceriņi viņus ir atveduši uz Dobeli, kas paliek prātā kā pilsēta, uz kuru ir vērts atbraukt.
Man ļoti gribētos, lai šāds pievilināšanas spēks būtu arī kādai vietai Bauskā. Labi, te ir Livonijas laika pils, vēl mūsu pilsētu atceras jūlijā, kad te notiek kantrimūzikas festivāls. Taču tas arī viss, jo tie, kuri brauc uz Rundāles pili, Bauskā pat nepiestāj. Un kāpēc lai viņi to darītu? Lai pastaigātu pa bedrēm bagāto Rātslaukumu un paskatītos uz privātīpašniekiem atdotās vecās koka apbūves agoniju?
Dīvaini, bet fakts, ka Bauskā pat vietējo alu nevar nobaudīt. Ja nu vienīgi pie veikala stūra, no “kakliņa”. Nule kā vecpilsētas centrā sāka darbu alus krodziņš. Tajā varēsim veldzēties ar “Aldara” darīto bairīti. Kāpēc tā? Nu tāpēc, ka “Aldaris” ir pretimnākošs uzņēmējiem un bez lielas lūgšanās nodrošina ar galdiem, nojumēm un iekārtu. Protams, ar norunu, ka atbilstīgi ieguldītajam zem šiem jumtiem tirgos lielražotāja bairīša šķirnes, nevis Bauskas, Lodiņa vai kādu citu alu.
Mēģināju uzzināt, ko par to domā SIA “Bauskas alus”. Izdzirdot jautājumu, ražošanas direktors Jānis Kalniņš sāka klāstīt, kādas ir monopolistu iespējas. Atgādināju, ka taujāju tieši par “Bauskas alus” interesēm vietējā, mazpilsētas tirgū. Vai nevarētu piedāvāt savu ražojumu kā zīmolu, kas raksturīgs mūsu pilsētai? Šajā vietā saruna pārtrūka. Uzsvēris, ka es nepārzinu nozares problēmas, Jānis Kalniņš nevēlējās neko skaidrot.
Tveicīgajā novakarē, kad biju atgriezusies no Dobeles ceriņu priekiem, ieradās ciemiņi no Rīgas. Kopā ar auksto zupu viņiem ļoti garšoja SIA “Ega” ceptā rupjmaize ar ķirbju sēklām un “Bauskas klēts” pilngraudu saldskābmaize. “Izcila, mājās braucot, mums tāda noteikti jānopērk,” sprieda rīdzinieki. Varēju vien pasmaidīt. Stāstīju, ka pēc šīs maizītes sestdienās, kad man ir brīvs laiks, eju ekspedīcijā uz tirgu. Tikai pāris veikalos pilsētā var nopirkt šo gardo maizi.
Salīdzinot ar ceriņiem, kuri zied vienreiz gadā, maize un alus, protams, ir daudz piezemētākas ikdienas vērtības. Taču – kāpēc, pielietojot izdomu un gudru pārdošanas politiku, vismaz ar mūsu maizi un alu Bausku nevarētu iezīmēt kā pilsētu, uz kuru ir vērts atbraukt?
