Vēlos, lai mana vēstule vedina uz nopietnām pārdomām māmiņas, kurām ir veselības problēmas un, bērnu gaidot, dakteri ieteikuši pārtraukt grūtniecību, jo mazulis var piedzimt nevesels.
Vēlos, lai mana vēstule vedina uz nopietnām pārdomām māmiņas, kurām ir veselības problēmas un, bērnu gaidot, dakteri ieteikuši pārtraukt grūtniecību, jo mazulis var piedzimt nevesels. Uzticieties ārstu padomam!
Domāju, ka esmu gudrāka par visiem un pati savas dzīves lēmēja. Man bija arī padomdevēji, kuriem nevaru būt pateicīga. Kad uzzināju, ka gaidu mazuli, abi ar vīru bijām laimīgi, taču jau pirmajos mēnešos sākās sarežģījumi. Daktere nosūtīja mani uz izmeklējumiem Gaiļezera klīnikā. Saņēmu stingru ieteikumu veikt abortu, jo auglim tika atklāti nopietni attīstības traucējumi. Mans vīrs bija viens no tiem, kuri bija nosūtīti uz Černobiļu.
Tobrīd biju iesaistījusies vienā no kristīgajām draudzēm, kas nodarbojas ar evaņģelizāciju. Ticības māsas centās mani atrunāt no aborta, stāstot, ka ikvienam bērnam ir tiesības piedzimt. Par mani lūdza, un nolēmu cīnīties līdz galam.
Diemžēl mazulis nāca pasaulē priekšlaikus un ar nepārvaramām veselības problēmām, ko pat necentīšos aprakstīt. Tas bija zināms jau no pirmās dzīvības dienas, tomēr mēs ar vīru centāmies dēliņu vest pie dažādiem speciālistiem. Taču panākumu nebija. Mūsu bērns bija garīgs un fizisks invalīds. Pansionātā ielikt dēlu negribēju, bet nevarēju atrast aukli un aizgāju no darba, lai viņu koptu. Divus gadus pēc mazuļa nākšanas pasaulē vīrs aizgāja, viņam šī nasta bija par smagu.
Paliku viena ar savu nabaga puisēnu un viņa pabalstu. Mājās adīju, agri rītos un vēlu vakaros strādāju par sētnieci, lai vairāk laika būtu kopā ar bērnu. Šīs rūpes kļuva par visu manas dzīves saturu.
Nopelnītais lielākoties aizgāja par pamperiem, speciālo uzturu un zālēm dēlam. Neteikšu, ka nebija nekādu prieku, taču es apzinājos, ka progresa nebūs, kamēr mūs abus šķirs nāve.
Pagājušajā rudenī nepilnus sešus gadus vecs mans dēliņš pārstāja elpot. Biju garīgi un fiziski tiktāl pārgurusi, ka pēc pārdzīvotā sabruku un nokļuvu psihiatriskajā slimnīcā. Dzīvei bija zudusi jēga, man nebija vīra, dēla, draugu, biju zaudējusi kvalifikāciju savā profesijā. Atgūstos tikai pamazām un ar lielām grūtībām.
Vērtējot savu dzīvi, gribu sacīt – esmu smagi sodīta par pārdrošību un neuzticēšanos ārstiem. Tā bija cīņa, kas nevarēja nest uzvaru, tikai mokas man un dēliņam, kuram nevajadzēja piedzimt.
SANTA
