Pirmajā studiju gada mēnesī Latvijas Policijas akadēmijā miesā un garā rūdījāmies ārpilsētas militarizētā nometnē Garkalnē.
Pirmajā studiju gada mēnesī Latvijas Policijas akadēmijā miesā un garā rūdījāmies ārpilsētas militarizētā nometnē Garkalnē.
Augusta beigās bija paredzēts grūtākais pasākums – forsētais pārgājiens meža apvidū ar orientēšanos pēc kartes un kompasa. Mums bija jāpievar ap 40 kilometru maršruts. Vienā no pēdējām 1995. gada augusta dienām trauksme kazarmās noskanēja ļoti agrā rītā. Nometnes laukums vēl tinās nakts vieglā tumsā.
Atpakaļ mežā
Ap 20 cilvēku lielās grupas vadību uzņēmās puisis, kurš, pēc paša domām, labi prata rīkoties ar kompasu. Pa lauku ceļu aizskrējām līdz šosejai. Pārgājām tai pāri un devāmies mežā. Skrējām, palaikam pārejot soļos, dažbrīd apstājāmies, kad par tālāko virzienu kompasa glabātājs apspriedās ar citiem aktīvākajiem biedriem.
Vasaras beigās mežā ir ļoti patīkami – svaigs un smaržīgs gaiss, mellenes var saēsties. Diemžēl mūsu kompasa pazinējam īsti neveicās. Iznācām no meža uz šosejas, kā izrādījās, apmēram simt metru pirms nometnes. Turklāt, tavu nelaimi, mums tuvojās pirmā posma priekšnieks, skrienot rītarosmi. Bargais vīrs nespēja noslēpt sašutumu. Viņš pirmo reizi redzot grupu, kura apmaldījusies mežā pirmajos trīs kilometros. “Ejiet atpakaļ uz startu un sāciet skrējienu no jauna!” tāds bija viņa rezumējums, paskrienot mums garām. Taču mums tādu kaunu piedzīvot negribējās, pirmais nogurums arī bija klāt, tādēļ iešmaucām vien atpakaļ mežā un devāmies uz priekšu.
Protams, pēc tādas alošanās bijām paši pēdējie. Mums priekšā bija pat tie studiju biedri, kas izskrēja pēc mums. Te skrienot, te ejot pa meža stigām, brienot caur purvāju niedrēm, kas bija pāri mūsu galvām, dažbrīd bijām gluži slapji. Vienā brīdī mežā nonācām līdz dzelzceļa sliedēm, kaut kur pie tām bija jāatzīmējas kontrolpunktā.
Ar traktoru
Netālu no mums pieturā stāvēja studiju biedru grupiņa un gaidīja vilcienu. Ar to braukt iepriekš bija noliegts. Taču – ko darīt, ja neglābjami kavējies? Kāpām vilcienā un vaktējām, kurā pieturā jālec ārā. Īstajā brīdī visi strauji pieliecāmies, lai mūsu galvas logos neierauga vērīgais seržants kontrolpunktā.
Izkāpām vienu pieturu tālāk un devāmies atpakaļ uz kontrolpunktu. Atzīmējušies turpinājām ceļu. Garastāvoklis visiem bija diezgan sērīgs, jo sapratām, ka finišā būsim paši pēdējie. Te netālu no ceļa ieraudzījām lauku mājas. Radās ideja iet turp un lūgt mūs aizvest tuvāk nometnei. Drīz vien izlūki bija atpakaļ. Pēc viņiem atbrauca traktors ar atklātu koka platformu un vieglā automašīna. Azartpilnais vietējais iedzīvotājs ar mūsu biedru devās pa priekšu, lai izpētītu ceļu uz nometni, bet mēs, pārējie, sasēdām uz platformas un, matiem plīvojot, sākām pakaļdzīšanās braucienu.
Joprojām spilgtas ir atmiņas par to brīžu vispārējo vienotību un komandas garu.
Soda apļi
Kad līdz nometnei bija palicis vien pāris kilometru meža ceļa, nokāpām no traktora un pateicāmies labajiem palīgiem. Toreiz mūsu labdariem sametām lielu naudu – piecus latus. Ceļu līdz finišam turpinājām skriešus gandrīz ierindā.
Pēc rezultātu apkopošanas izrādījās, ka esam trešie. Taču mūsu prieki ātri beidzās, jo kāds no citas studiju biedru grupas slepeni izstāstīja vadībai par mūsu trako braucienu ar traktoru pa mežu. Par mācību nākamajā dienā pamatīgi dabūjām pasvīst, skrienot soda apļus tuvējā priežu meža karjerā.
