Izlaidumu laiks. Kārtējā saulainā vasaras diena, kad kāda klase priecīgi izsoļo no savas skolas, lai dotos tālāk dzīvē.
Izlaidumu laiks.
Kārtējā saulainā vasaras diena, kad kāda klase priecīgi izsoļo no savas skolas, lai dotos tālāk dzīvē. Tāds svinīgs un jauks pasākums notika arī kādā mūsu rajona lauku skolā pagājušās nedēļas nogalē. Zāle izrotāta, gaisā virmo svinīga noskaņa, absolventu sirdī satraukums, taču ir kāds “bet”… Uz izlaidumu bez skolas direktores ierodas tikai viena skolotāja, un tā pati – 8. klases audzinātāja, kas organizē šo pasākumu kopā ar astotajiem.
Neviens no pedagogiem, šķiet, neuzskata par vajadzīgu atnākt uz šo pasākumu. Skumji. Kam lai absolventi atdod ziedus un ar ko lai apēd kūkas gabalu, ja jau neviens neuzskata par vajadzīgu ierasties? Ielūgumi taču bija izdalīti, ziedi skolotājiem sarūpēti, jo kopā pavadīti deviņi skolas gadi… Protams, var teikt, ka pasākums nav obligāts un var nenākt, bet šoreiz runa ir par attieksmi. Ja esi pedagogs un izvēlējies šo profesiju, tad, manuprāt, tavs pienākums ir aiziet uz skolas izlaidumu, vismaz uz svinīgo daļu, lai bērnu sagādātie ziedi un paldies nenovīst kādā kaktā. Nav runa par tiem, kas tiešām nevarēja atnākt un jau laikus par to informēja vadību. Runa ir par tiem, kas gluži vienkārši neatnāca tāpēc, ka negribēja. Skola ir skola, un mācību laikā iet dažādi – kāds kādu neklausa, nerespektē, apvaino vai kā citādi aizskar. Taču ir arī daudzi skaisti mirkļi, kuros audzēkņi dalās ar saviem pedagogiem. Un izlaidums ir tā diena, kad var paspiest roku savam skolotājam, uzsist uz pleca, pasniegt kādu ziedu un vienkārši pateikt: “Paldies!”
Man tas lika aizdomāties arī par to, kas šodien ir skolotājs, kādi ir viņa uzskati, principi, prioritātes. Tā nav attieksme tikai pret saviem pienākumiem, darbu vai absolventiem, bet arī skolas vadību un vecākiem.
Skumji, ka pedagogiem domātie ziedi novīta neatdoti un absolventiem nebija, ar ko dalīties atmiņās par skolas gados piedzīvoto.
Vērotāja no malas
