Vēstule ar pārdomām, ko laikrakstam uzticējusi māmiņa Santa, bija publicēta 8. jūnijā.
Vēstule ar pārdomām, ko laikrakstam uzticējusi māmiņa Santa, bija publicēta 8. jūnijā. Viņa piedzīvojusi kopš dzimšanas slimā bērna nāvi. Izlasot rakstu, savas domas pievienojušas centra “Ābele” psiholoģes.
Psiholoģe Andra Katkeviča: “Santa izstāstījusi savu pieredzi, kura ir smaga un grūta. Avīzē nav iespējams nodrukāt tos mierinājuma vārdus, kurus daudzi gribētu teikt, lasot vēstuli. Grūti aprakstīt visu to smagumu, negulētās naktis un izmisuma brīžus, kas piedzīvoti. Santai pašlaik šķiet, ka tieši bērna invalīda kopšanas laikā viņa zaudējusi vīru, draugus, darbu. Taču tā var būt arī tikai sakritība. Kaut gan grūtības ļauj labāk iepazīt, kurš ir īsts draugs.
Jūtu arī to, cik vientuļa bijusi invalīda māmiņa, jo acīmredzot nav zinājusi, ka ir dažādas nevalstiskās organizācijas, kurās šādi cilvēki var gūt atbalstu. Santa atzīst, ka viņai bijuši tādi padomdevēji, kuriem tagad nejūtas pateicīga. Lai gan droši vien viņas dzīvē bija laiks, kad jebkurš padoms saglabāt bērniņu deva mieru un ticību. Taču – dodot padomu, mēs daļēji kļūstam atbildīgi par otra dzīvi. Esot gluži vienkārši līdzās un uzklausot, mēs darām otru stiprāku un dodam spēku izvēlēties pašam.
Jūtu līdzi Santai un turu īkšķi par to, lai viņa pēc cīņas par dēliņa dzīvību mostos no savām sāpēm un viņas dzīve atgūtu krāsas, smaržas un jēgu.
Ja vien tas var palīdzēt, labprāt gaidīšu Santu Bauskas Domes centrā “Ābele” Rūpniecības ielā. Tā ir vieta, kur daudzi cilvēki ar speciālām vajadzībām atraduši lieliskas nodarbības, kas palīdz aizpildīt laiku un iemācīties ko jaunu.”
Psiholoģe Inga Grīnberga atzīst, ka tik smagu vēstuli ir grūti komentēt. Taču labi, ka Santa nav turējusi smagās domas pie sevis un gribējusi tās izteikt, lai arī citi varētu gūt atziņas.
“Vecākiem zaudēt bērnu ir viena no vissmagākajām situācijām dzīvē. Taču, mīļā Santa, ne tev vienīgajai to nācies piedzīvot. Šādiem pārdzīvojumiem gājušas cauri ļoti daudzas mātes, kuru bērni saslimst ar nedziedināmām kaitēm, iet bojā nelaimes gadījumos un pašu nevērības dēļ. Tad vienmēr gribas vaicāt skaļi un izmisīgi: “Kāpēc tā notiek ar mani?”
Taču nu ir laiks pieņemt, ka ir noslēdzies viens Santas dzīves posms, kurā bijis tik daudz zaudējumu – bērna, attiecību un dzīves jēgas. Tomēr dzīve turpinās. Bezgalīgā mīlestība, cīnoties par savu slimo bērnu, rūpējoties par viņu, sniedzot prieka mirkļus, palīdzot “iet” kopā soli pa solim dēliņa īso, neapzināto dzīves ceļu ir Santas pieredze. Sāpes ne tikai ievaino, tās arī attīra un dziedina dvēseli. Ceru, ka Santa pēc šī pārbaudījuma būs stiprāka un spēs pieņemt dzīvi tādu, kāda tā ir.
