Latvijas cilvēki ir slaveni ar viesmīlību. Tādi esam – labāko dosim viesim. Var jau teikt, ka tā ir pārliecīga iztapšana. Tomēr man gribētos, lai šo laipnību mēs spētu saglabāt, cik vien iespējams ilgāk.
Latvijas cilvēki ir slaveni ar viesmīlību. Tādi esam – labāko dosim viesim. Var jau teikt, ka tā ir pārliecīga iztapšana. Tomēr man gribētos, lai šo laipnību mēs spētu saglabāt, cik vien iespējams ilgāk. Lai par mums savureiz brīnās, sajūsminās un atceras ar prieku un pateicību.
Pagājušajā trešdienā, atgriežoties no semināra Briselē, iestrēgu Kopenhāgenas lidostā. Lidmašīnai, kurai ap pulksten 23 vajadzēja nosēsties Rīgā, atklāja bojājumu un reisu atcēla uz astoņām stundām. Tas nozīmēja nīkšanu līdz četriem rītā lidostas tranzīta zālē. Pirmajā brīdī šis paziņojums nešķita tik skarbs, jo ceļotāju ērtībām lidostā ir lērums krogu un veikalu. Taču izrādījās, ka pēc 23 tie visi beidz darbu. Ūdeni un kafiju var nopirkt automātos, bet, ja makā nav dāņu sīknaudas, arī tas nav iespējams.
Puisis vienīgajā pirms pusnakts atvērtajā bārā pateica strikti: “Jūsu rīcībā ir 20 minūšu. Nedrīkstu strādāt ilgāk par astoņām stundām, citādi būs jāmaksā sods.”
Man it kā nebūtu, par ko gausties, jo gadījos viena no pirmajām rindā pie letes un paspēju nopirkt gan tēju, gan salātus vakariņām. Taču reisā bija vairāk par simts pasažieru…
Tobrīd atcerējos savas zemes tikumus, kad nepukstot esam gatavi nakts vidū celties un vērt durvis pat negaidītam ciemiņam, paklāt viņam labāko palagu, brokastīs uzcept vienīgo olu un, ja kafijas nav mājās, to aizņemties no kaimiņienes.
Taču lidostā pavadītu nakti var uztvert arī kā interesantu piedzīvojumu. Tad dabū redzēt, kā tukšajās telpās parādās remontstrādnieki, kuri krāso griestus un sienas. Arī beznodokļu veikalos ir gaišs, jo šajā laikā papildina un pārkārto preču plauktus. Lidostas telpas naktī pucē un poš nākamās dienas darbiem, bet laukā labo skrejceļus.
Reisu uz Rīgu tonakt gaidīja arī viens no Latvijas diplomātiem, kuram kavēšanās dēļ nācās atcelt svarīgu tikšanos jau citā valstī. Pensijas vecuma tūristes no Spānijas arī šajā situācijā nezaudēja šarmu un dzīvesprieku, izvilka no ceļasomām iepriekš lidostas veikalos nopirktos vīnus un pat uzdziedāja.
Laiku kavēdama, iepazinos ar diviem simpātiskiem kungiem. Viens no viņiem bija pazīstams asinsvadu ķirurgs, kurš strādā daudzviet pasaulē. Reizi nedēļā viņš lido uz Latviju, lai veiktu operācijas P. Stradiņa klīnikā. Arī pēc negulētas nakts, jo pacients nevar gaidīt un operācijai ir sagatavots. “Nav pirmā reize, esmu pieradis, un rokas nedreb,” dakteris atzina, datorā pārmaiņus rādot slaidus gan kā operācijas laikā tiek attīrīti asinsvadi, gan Rīgas jūgendstila greznās ēkas.
Otrs bija Eiropas Savienības institūciju pārstāvis, kurš ceļā bija jau otro dienu. No Luksemburgas viņš lidojis uz Vīni, Briseli, lai caur Kopenhāgenu nokļūtu Rīgā. Mūsu valsts galvaspilsētā viņam bija jāsniedz nozīmīga prezentācija. Jau nākamās dienas vakarā viņam bija jādodas atpakaļ ceļā, Rīgu lāgā neredzējušam.
Beidzot parādījās aicinājums Rīgas reisa pasažieriem doties uz iekāpšanu. Pēc stundas biju Rīgā, pēc pusotras Bauskā un, ap brokastlaiku iekrītot savā gultā, paguvu nodomāt, ka Eiropa patiesībā nemaz tik liela nav.
