Jāņi šogad smaržo pēc zemenēm, jasmīniem un puķzirņiem. Gluži kā uz diženas dabas skatuves uzvirmojis arī liepziedu aromāts. Un tomēr priekšplānā paliek zemeņu – Baltijas skaistās un īsās vasaras pilnbrieda – simboliskā smarža.
Jāņi šogad smaržo pēc zemenēm, jasmīniem un puķzirņiem. Gluži kā uz diženas dabas skatuves uzvirmojis arī liepziedu aromāts. Un tomēr priekšplānā paliek zemeņu – Baltijas skaistās un īsās vasaras pilnbrieda – simboliskā smarža. Vislabāk to var ieelpot mazpilsētu tirgos. Tieši zemenes bija praktiskais iemesls, kādēļ mēs ar meitu pagājušajā svētdienā nolēmām piestāt pie Bauzes tirgus Bauskā.
Staigāšanu gar ogu, dārzeņu un ziedu grēdām piepeši pārtrauca līksms: “Labdien!” Meitenīte, kuras sveicienam atbildēju, pēc mirkļa jau lietišķi apsēdās pie galdiņa. Uz tā bija tikai puķzirnīši – īsti, tepat audzēti, gādīgu roku apmīļoti, nevis bezpersoniski vēsi, atceļojuši no nezināmas tālienes un augšanas veicinātāju sabojāti. “Cik skaista meitene!” nosprieda mans pieaugušais bērns. Tad mēs abas saskatījāmies, bez vārdiem tuvojāmies letei un izvēlējāmies pušķi, tonētu maigi rozā niansēs un ļoti atbilstīgu jauniņajai pārdevējai. Ziedus mums todien nevajadzēja. Ciemos jāiet nebija, bet dzīvoklī turpinājās bezgalīgs remonts.
Braucot mājās, es stāstīju meitai par Žaklīnu (tā sauc puķzirņu meiteni), viņas skolasbiedriem kādā mūsu pilsētas interešu izglītības iestādē, par sarunām ar viņiem. Žaklīnai, ja nemaldos, ir ne vairāk kā 14 gadu – tāpat kā viņas draudzenēm un domubiedriem. Runājot savu monologu, izjutu slēptu prieku, ka mēs ar Žaklīnu esam labi pazīstamas.
Turpmāk ik rītu, ienākot savā remonta plosītajā istabā, vispirms uzlūkoju vāzi ar puķzirnīšiem. Aizvakar nodomāju, ka lietām, ko cilvēks iegādājas bez savtīgas intereses, ir daudz ilgāks mūžs. Es pārliecinājos arī par svarīgu, vispāratzītu dzīves patiesību, ka prieka darīšana citiem atmaksājas desmitkārt, varbūt pat simtkārt. Ne jau niecīgā ziedu pušķa vērtībai ir nozīme…
Pirms divām dienām uz Bauzes tirgu devos ar pavisam konkrētu mērķi – nopirkt zemenes. Jau bija vēla pēcpusdiena, kad atskanēja dzidrais, pazīstamais sveiciens. Šoreiz puķzirnīšu meitene nebija viena, viņai līdzās stāvēja tikpat burvīga māsīca Signe. Mēs, protams, sākām tērzēt. Izstāstīju par nevīstošo pušķi un tad gluži negribot uzdevu vienu no savā praksē pielietotajiem nejēdzīgākajiem jautājumiem, vai meitenēm patīk darbs tirgū.
Signe, kas ir Žaklīnas vienaudze, bez ilgas domāšanas man atbildēja: “Ja vecmāmiņa lūdz palīdzēt, kādas var būt pārdomas vai komentāri? Mūs nespiež strādāt, bet mēs zinām, ka tas ir jādara.” Atvadoties simpātiskās māsīcas piemetināja, ka pārdevēju pienākumus turpināšot vēl labu laiku. Vismaz tik ilgi, kamēr ziedēs puķzirnīši, uzsvēra Žaklīna. Es gan apsolīju, ka centīšos biežāk iegriezties tirgū. Diezin vai tas izdosies, taču pavisam droši zinu, ka zemenes un ziedus gribēšu pirkt tikai no Žaklīnas un Signes.
