Atsauksme uz «Bauskas Dzīves» 1. jūnija publikāciju «Privāta telpa vai publisks objekts?».
Atsauksme uz “Bauskas Dzīves” 1. jūnija publikāciju “Privāta telpa vai publisks objekts?”
Vides inspektora darbā ir nācies vērot, kā tiek apsaimniekoti īpaši aizsargājamie dabas objekti (ĪADO) vairākās Eiropas valstīs. Visinteresantākā un nozīmīgākā pieredze gūta Zviedrijā.
Neatkarīgi no īpašuma formas (arī privātajiem parkiem) un statusa (vietējā vai valsts aizsardzības nozīme) pieeja ĪADO ir jāatstāj brīva, pat pāri lopu ganībām un dzeloņdrāšu žogiem. Īpaši aizsargājamās teritorijas taču ir nacionāla, kopēja vērtība, sabiedrības īpašums. Ko darīt, ja Latvijā šī problēma nav risināta laikus? Varbūt par to ir jādomā pašvaldībām?
Bauskas rajonā apmēram līdz 1995. gadam valsts aizsardzībā bija ap 24 nozīmīgi parki un dendroloģiskie stādījumi. Reto koku skaits tajos sasniedza 100 – 170 sugu. Nesaprotami, kāpēc valsts, dalot atbildības funkcijas, daļu visai līdzvērtīgu parku atstāja valsts aizsargājamo objektu sarakstā parku un dendroloģisko stādījumu statusā, bet daļu atļāva privatizēt. Tātad pārveidot un stipri vien ietekmēt. Tie visi bija vērtīgi dabas un kultūrvēstures objekti.
Nepelnīti ignorēts objekts
Privatizēts arī viens no ainaviski vērtīgākajiem parkiem Bauskas rajonā – Jumpravas parks Mežotnes pagastā. Mēs nevaram un nedrīkstam traucēt zemes īpašniekiem kopt parku, gūt no darbības peļņu, par apskati pieprasīt maksu un lemt, vai apmeklētāji drīkst staigāt parkā. Kopšanas un uzturēšanas izmaksas noteikti nav mazas. Taču tas nekādā ziņā neattiecas uz valsts nozīmes dižkoku apskates iespējām. Neliela pretruna, taču šajā rakstā nebūt ne svarīgākā.
Runa jau nav par privatizēto Jumpravas parku, pat par dižkokiem vai upes piekrastes tauvas joslas izmantošanu ne, bet gan par valsts nozīmes aizsargājamā objekta, ģeoloģiskā un ģeomorfoloģiskā dabas pieminekļa “Jumpravas dolomītu atsegumi”, aizsardzību, saglabāšanu un apmeklēšanu. Uzsveru – valsts nozīmes publiskās telpas, publiskā objekta apmeklēšanu. Un ne jau tikai tauvas joslā, bet visā objekta teritorijas daļā. Tas patiesi ir viens no vērtīgākajiem Bauskas rajona objektiem, un tā noteikti nav privātā telpa.
Satrauc vēlme restaurēt
Ilgus gadus šos atsegumus bojāja Latvijas alpīnistu aktīvie treniņi – kāpelēšana pa atsegumu nogāzēm un mākslīgo pilsdrupu sienu. Tagad gan tā ir pārtraukta. Par objekta nekopšanu agrākais zemes īpašnieks, Austrālijas latvietis, saņēma sodu. Teritoriju nekopa arī vēlākā pilnvarotā persona – V. Seile. Patiess prieks par to, ka nu parks tiek kopts, un par to zemes īpašniekiem ir jāpateicas.
Mani satrauc mākslīgo pilsdrupu restaurācijas vēlme valsts aizsardzības teritorijā. Cik tā saskaņota ne tikai ar I. Janeli un M. Putniņu, bet arī ar vides speciālistiem un Ģeoloģijas pārvaldi? Neviens nav padomājis un parūpējies par servitūta (publiskas piekļuves) takas atstāšanu cauri īpašumam uz Jumpravas dolomīta atsegumiem. Ja to nav veikusi valsts, domāt vajadzēja pašvaldībai. Arī mākslīgās pilsdrupas ietilpst dolomītu atsegumu teritorijā un ir to neatņemama sastāvdaļa. Šķiet, ka nepārdomāta un nesaskaņota rīcība var radīt aizsargājamajai teritorijai nopietnus draudus.
Zaudē zemes īpašnieki
Regulāri vadājot tūristu grupas pa Bauskas dabas parku un karsta kriteņu Latvijas un Lietuvas zonām, ne reizi vien esmu saskāries ar nopietnām problēmām objektu apskatē un apmeklēšanā. Galvenokārt tādēļ, ka nav atstāti servitūta ceļi līdz apskates objektam. Līdz ar to rodas konflikti ar īpašniekiem, pārvietojoties pa viņu zemi. Mana pieredze rāda, ka, veidojoties strīdiem starp zemes īpašnieku un grupu vadītājiem vai organizatoriem, zaudētājos paliek zemes īpašnieki. Es gluži vienkārši pārstāju vest uz šo objektu grupas vai izvēlos citu ceļu, un īpašnieks zaudē iespēju gūt labumu no apmeklējuma. Tā tas noticis arī Jumpravas parkā.
Vecsaulē rasts risinājums
Pašlaik tūristu grupas vedu uz dolomīta atsegumiem no Jumpravas kapu puses, jo citādi no stāvlaukuma līdz objektam vairs nebija iespējams nokļūt – visa teritorija apžogota un aizsprostota. Savulaik tāpat notika arī ar grupu vešanu uz Ozolaines Kulšēnu sēravotu. Kad zemes īpašnieks sāka liegt iebraukt priekšsētā un izmantot taku uz avotu, nācās vērsties Vecsaules pagasta padomē ar lūgumu uz avotu ierādīt taku. Un tā arī tika izdarīts. Kaut gan ceļš ir garāks, nav slikti tūristu grupu no rīta izvingrināt pa rasotas zāles taku. Bet galvenais – visu cieņu un pateicību Vecsaules pagasta padomes priekšsēdētājam J. Cielavam, kurš nopietni attiecās pret šo jautājumu.
Domāju, ka arī Jumpravmuižas situācijā tas ir pareizākais risinājums – obligāto servitūta ceļu un taku atrašana un nodrošināšana. Īpaši tas attiecas uz objektiem, pie kuriem piekļuve turpinās pa īpašumu zemi un nākotnē var tikt traucēta. Domāju, ka pašvaldībām par to būtu nopietni jāpadomā, jo drīzā nākotnē var rasties situācijas, kad vides tūrisma iespējas rajonā samazināsies līdz minimumam un publikai būs pieejami tikai atsevišķi valsts aizsardzības nozīmes objekti ceļu malās un valsts mežos.
Sabiedriskās domas spēks
Jau tagad var tikt apdraudēta pieeja tādiem tūrisma objektiem kā Mežotnes pilskalns, Vīnkalns, Kulšēnu Ozolaines sēravots, Nīzeres-Stelpes sēravots, Silazaķu karsta kritene, Mucas bedre Skaistkalnē, daudzas nozīmīgas kritenes un vēl citi objekti.
Daudz ko šajā jautājumā var paveikt sabiedriskā doma. Vēl pagājušogad Bārbeles pagasta aktīvistu grupa vērsās pie manis pēc padoma, lai pārtrauktu Bārbeles pagasta Rukšu ezera privatizācijas nodomus. Līdz šim ezera ūdensspogulis un piekraste piederēja pagasta padomei, bet augstāk esošās teritorijas daļu apsaimniekoja īpašniece. Viņai veicās itin labi. Taču arī es atbalstīju aktīvistu grupas viedokli, ka, ļaujot privatizēt unikālo ezeru (tajā un tā piekrastē sastopami daudzi reti augi un peldoša sala, tas ir kriteņu ezers), jau pēc pāris gadiem var izveidoties situācija, kad daudziem pagasta iedzīvotājiem brīva piekļuve pie tā var tikt liegta vai traucēta. Liela sabiedrības daļa vēlējās redzēt šeit publisku telpu ar atļauju pagasta vārdā teritoriju tikai apsaimniekot.
