Skaistkalnieša Dzintara Bērziņa darbošanās biškopībā iekļaujas Latvijai raksturīgā mērogā.
Skaistkalnieša Dzintara Bērziņa darbošanās biškopībā iekļaujas Latvijai raksturīgā mērogā. Viņš ir to 78 procentu dravnieku vidū, kas aprūpē no vienas līdz 49 saimēm.
Taču ikdienas gaitas bitenieku aizved uz Rīgu, kur viņš strādā par namdari.
Tālu no rapšu laukiem
Dzintara darba līgumā ir paredzēts, ka var pieprasīt un saņemt papildu brīvdienas bišu dēļ. Saimēm vajag gan laiku, gan rūpes, un tikai ar sestdienu un svētdienu šiem pienākumiem ir par maz.
Dravnieks atcerējās: “Sākumā pie stropa nesapratu ne rīta, ne vakara. Tādēļ gāju pamācīties. Biškopības tautas universitātē sastapos ar vienu no stingrākajiem bišu vīriem Andreju Mizi. Lasu dažādu literatūru, jo dravniecībā visu laiku jāmācās. Ieklausos kolēģos. Mani padomdevēji ir skaistkalnietis Aivis Kolbergs un codietis Jānis Mūrnieks.”
Dzintaram piemīt pamatīgums, kas pie bitēm ir īpaši vajadzīgs. Pats iepazinās ar dokumentāciju un izstrādāja projekta pieteikumu daļēji naturālās saimniecības pārstrukturizēšanai. Tādējādi, saņemot Eiropas Savienības struktūrfondu finansējumu, bija iespējams uzlabot dravošanas aprīkojumu. Labi noder divi rāmīšu vākojamie galdi, vaska kausētava. Dravnieks vēl pārdomā, kādu elektrisko medus sviedi iegādāties, ir pētīti dažādi modeļi, iespējams, labākais tiks atrasts Lietuvā.
Lielākā naudas summa tērēta par jūras konteineru. Pamazām tas pārtaps mūsdienīgā dravas mājā, kas atradīsies Bārbeles pagastā – zemesgabalā, kas pieder pašam Dz. Bērziņam. Pašlaik bišu saimes novietotas pie drauga Aivara Kundziņa Skaistkalnes pagasta “Dravās” un rudenī tiek pārvietotas uz viršu ganībām.
A. Kundziņš uzskata: “Šeit ir ļoti laba vieta, pļavas, mežs, dīķis, tuvumā nav rapšu lauku. Dzintars ir zinošs bitenieks un prot visus darbus, kas dravā nepieciešami. Inventāru pats izgatavo. Es pieskatu viņa saimniecību.”
Saimes labi pārziemoja
Medu galvenokārt pārdod radiem un draugiem, ieņemto naudu pašlaik izmanto attīstībai, lai nodrošinātu labus dravošanas apstākļus. Nopelnītā izmantošanu Dzintars raksturo šādi: “Ir cerības visu sakārtot.” Uz jautājumu, vai biškopība varētu kļūt par galveno nodarbošanos, dravnieks izvairās sniegt konkrētu atbildi, sakot: “Tad jau redzēs.”
20 gadu ilgā praksē arī viņam gadījušās kļūdas un saimju skaits samazinājies vairākas reizes. Dravnieks stropus rudenī un pavasarī apstrādā pret varrozi. Par darbošanos biškopībā viņš teic: “Tā ir pavisam cita pasaule, pavisam cita būšana.”
Dz. Bērziņa dravā pirmais ienesums noņemts jau maija beigās un paguvis sacukuroties. “Ziema bija pateicīga, saimes labi pārziemoja un attīstījās, tādēļ tik agri varēja vākt ražu,” bilst bitenieks. Latvijas Biškopības biedrības Bauskas rajona nodaļas biedrs Vladimirs Manavickis arī atzīst, ka šis ir labs medus gads.
Medus cīnās ar alkoholu
Dzintara draudzene Inta Valaškevica teic, ka dravnieks čaklās lidones uzrunā mīlīgi: “Manas brūtītes.” Viņš atsmej pretī: “Jā, to ir tik daudz – kāds pusmiljons – un visas nevainīgas.” Pāris gadu arī Inta brīvajā laikā palīdz Dzintaram. Dravošana viņai nav gluži sveša, jo tēvs un vectēvs nodarbojušies ar biškopību.
Inta uzskata, ka ziedputekšņu un medus regulāra lietošana nostiprinājusi veselību. Cukuru mājās pat neturot, šo saldvielu aizvietojot medus. Esot ierasts dienu sākt, iedzerot tējkaroti medus un ziedputekšņus izkausējot siltā ūdenī. Tas nedrīkstot būt karstāks par 40 grādiem, jo tad bišu produktu vērtīgās vielas zaudē iedarbīgumu. Inta atklāj vēl kādu interesantu faktu, proti, regulāri alkohola lietotāji no šī netikuma varot atturēties, ja medus ir dienišķajā uzturā. Dzintars saka vēl tiešāk: “Medus un alkohols viens ar otru kaujas – vai nu viens, vai otrs.” Medus pat spējot samazināt promiles iereibušu autovadītāju asinīs.
