«Bauskas Dzīve» atsāk rubriku «Mājas vārds». Šoreiz stāsts par Viesturu pagasta mājām «Soduandreikas».
“Bauskas Dzīve” atsāk rubriku “Mājas vārds”. Šoreiz stāsts par Viesturu pagasta mājām “Soduandreikas”.
Meitas izjauc tradīciju
Paaudžu paaudzēs dzīvots “Soduandreikās”. Leģenda stāstot, ka pēc mēra laikiem 1710. gadā kāds zviedru karavīrs, klīzdams pa mūsu senču zemi, izmirušā apvidū saticis jaunu latviešu sievieti un palicis pie viņas dzīvot. Pēc tam esot radies pašreizējās māju saimnieces Modras Laukmanes tēva vecvecvectēvs Jānis Andreika. Varbūt tā nav balta patiesība, taču Modras māsas Ainas savāktās un apkopotās atmiņas un izstrādātais ciltskoks liecina, ka Jāņi Andreiku ģimenē bijuši četrās paaudzēs. Meitas, kas piedzimušas Modras tēva ģimenē, šo tradīciju izjaukušas.
Vēsturiski daudzām mājām nosaukumos bijuši īpašnieku uzvārdi, kā arī dažādi atvasinājumi. Kāpēc “Soduandreikas”? Savulaik Sesavas pagastā bijusi Vidus un Sodu muiža, kur zemnieki pildījuši savas klaušas. Arī Modras vecvecāki bijuši to zemnieku vidū. Tāpēc radušās “Soduandreikas”. Pagastā bijušas arī “Vidusandreikas”, no kurām tikai drupas palikušas pāri, bet saglabājušās vēl “Andreikas”, kur tagad mīt Modras meitas ģimene.
Notrauš Līzītei asaru
Vectēvs Jānis Andreika “Soduandreikās” sācis dzīvot 1844. gadā, kad mājas mantojis no sava tēva. Ilgu laiku Jānim labpaticies dzīvot vecpuisī, sievu viņš apņēmis vien 37 gadu vecumā. Kā pats smējis – savu namamāti pats izaudzinājis. Kaimiņmājā “Skuķos”, kas cēli slejas vēl šobaltdien, dzīvojusi ģimene, kurā bijuši trīs brangi tēvadēli un maza pastarīte Anna Lizete, kuru saukuši par Līzīti. Reiz Jānis ciemojies pie kaimiņzēniem. Ratos stāvējusi divgadīgā Līzīte un žēli raudājusi. Deviņpadsmitgadīgais Jānis bērnu izcēlis un notrausis asaru. Toreiz viņš nav iedomājies, ka šī knīpa pēc 18 gadiem kļūs viņa sieva.
Ģimenē piedzimuši divi dēli – Jānis un Kārlis. Toreiz “Soduandreiku” īpašumā bijis 55 ha zemes. Kad dēli ņēmuši sievas, Modras vecaistēvs zemi sadalījis uz pusēm – katram pa 27,5 hektāriem. Modras tēvs Jānis kā vecākais dēls mantojis zemi ar ēkām, bet Kārlis dabūjis vien pliku zemi, māja bija jāceļ pašam. Tā tagad atrodas blakus un pazīstama kā “Andreikas”.
Ozoli aiztur vējus
Vēsturiskās “Soduandreikas” nav saglabājušās. Ir tikai bildes, kur var redzēt ēku ar salmu jumtu. Modras lielākā mūža daļa aizritējusi tēva no jauna 1935. gadā būvētā mājā. Pašu rokām celta, jo vectēvs bijis mūrnieks. Patlaban tā ir laika zoba skarta, tomēr saglabājusi savu grāciju. Diženie ozoli un liepas ar kupliem vainagiem aiztur skarbos vējus.
Pērn ēkai vienā pusē ielikti jauni logi, nākamnedēļ jāierodas vīriem, kas tos liks otrā pusē. Mājas jaunās “acis” ir no plastmasas. Modra norāda, ka koka logi te iederētos daudz labāk, taču mākslīgā masa esot gana lētāka. Iekštelpu pirmo stāvu izdevies izremontēt, taču otrajam gan klāt neķeroties. Kolhoza laikos tēvs otro stāvu izīrējis pagastam, kas tur iekārtojis dzīvokļus slaucējām. Kopš viss likvidēts, arī augšējais stāvs palicis neapdzīvots.
Jau četrus gadus “Soduandreikas” ir guvušas atzinību par sakoptāko sētu Viesturos.
