Kad aizvakar vienā brīdī lietus baltām šaltīm gāzās no debesīm un Bauskas ūdens aizvades sistēma aizrijās ar milzīgo masu, domas kārtējo reizi aizvijās nākotnes virzienā.
Kad aizvakar vienā brīdī lietus baltām šaltīm gāzās no debesīm un Bauskas ūdens aizvades sistēma aizrijās ar milzīgo masu, domas kārtējo reizi aizvijās nākotnes virzienā. Tik ļoti negribas grimt fatālismā un aprast ar atziņu par samaitāto pasauli un tās drīzo galu. Vēl jau lietus straumes izsīkst, visiem ir cerības debesīs skatīt saules starus. Tomēr dabas anomālijas, kas pārsteidz cilvēkus gan pie mums, gan jo iespaidīgāk un draudīgāk citviet pasaulē, jāuztver kā zīme, aicinājums rīkoties. Nevis abstrakti, kaut kur, kaut kad, bet konkrēti, tūlīt un tagad.
Daudzi jautās – ko tad es, niecība, lielajā pasaules kārtībā varu paveikt? Bet tā nemaz nav, ir tikai jāsāk darīt. Konkrēts pozitīvs piemērs ir Skaistkalnes vidusskolas bērni, kuri nesen akcijā savākuši prāvu daudzumu makulatūras. Turklāt viņu aktivitāte rosinājusi arī citus ciemata iedzīvotājus nodot pārstrādei nederīgos papīrus. Viens, šķietami sīks, bet lielisks zaļās domāšanas piemērs. Tikai viena skola, viena klase un tikai pāris tonnu. Bet cik skolu ir rajonā, cik bērnu tajās? Cik papīru ikdienā izmetam konteineros, cik stikla un plastmasas pudeļu?
Tomēr nebūtu pareizi vides problēmas uzkraut tikai skolēnu pleciem. Zaļā domāšana būtu jāatmodina ikvienā no mums. Atzīšos, arī pats vēl vairāk pievērstu vērību vides saudzēšanai. Manās lauku mājās, kā noteikti daudziem citiem, sakrājušās prāvas avīžu un žurnālu pakas. Kādu dienu biju apņēmies tās samest ugunskurā, taču atturējos. Vēlētos šos papīrus nodot makulatūrā. Domāju, tā gribētu rīkoties daudzi. “Vides servisa” speciālists šīs nedēļas laikrakstā paskaidroja, ka krājumi jāved uz noliktavu Biržu ielā. To var darīt, taču šāda kārtība ir krietni apgrūtinoša. Zinot cilvēku slinko dabu, šaubos, vai būs daudzi, kas ratiņos, iekrautus vieglā automobiļa bagāžniekā vai sastūķētus somā ar autobusu šos papīrus no laukiem vedīs uz Bausku. Arī uz tiem nedaudzajiem zilajiem konteineriem, kas ir dažos pagasta centros, ļaudis nelabprāt nogādās papīra pakas.
Jāatrod cits veids, kā makulatūru ērtāk savākt no iedzīvotājiem. Viena ideja radās, “Panorāmā” klausoties “Latvijas Pasta” vadības žēlabas par naudas trūkumu. Izskanēja doma, ka nopelnīt varētu, vēl vairāk izvēršot komercpakalpojumus. Ar pasta mašīnām avīzes un žurnālus varētu ne tikai piegādāt, bet arī savākt tos atpakaļ no iedzīvotājiem. Par nelielu samaksu mēnesī reizi cilvēki būtu ar mieru pie pastkastītes novietot veco preses izdevumu sainīti. Ja neuzliktu dārgus birokrātiskos iemauktus, pasts varbūt pat nedaudz nopelnītu.
Ne tikai skolas bērniem, visai sabiedrībai kopumā jāsāk domāt par vides aizsardzību. Nākamās lietusgāzes var pienākt pavisam drīz. Nav tiesa, ka lietus līst tikai no zila gaisa. Tas līst no mūsu neizdarības, nevēlēšanās dzīvot zaļi.
