Mācoties vidusskolā, Rolands Orlovskis nezināja, ko grib darīt tālāk, kur iet izglītoties. Padevās zīmēšana, taču Rolands juta, ka šī nav viņa joma.
Mācoties vidusskolā, Rolands Orlovskis nezināja, ko grib darīt tālāk, kur iet izglītoties. Padevās zīmēšana, taču Rolands juta, ka šī nav viņa joma. Tad kāds paziņa uzrunāja, lai ejot apgūt militārās zinības. Stājoties Aizsardzības akadēmijā, viņam nebija īstas skaidrības, ko dara karavīri, ko virsnieki. Rolanda sapnis bija kļūt par snaiperi.
Astoņi gadi pagājuši kopš vidusskolas beigšanas. ko esi iemācījies, ko apguvis? Vai gana esi izšaudījies?
– Vienmēr jau realitāte ir nedaudz citādāka nekā mūsu sapņi un iedomas. Tagad esmu Nacionālo bruņoto spēku konstrukciju vada komandieris, dienesta pakāpe – virsleitnants. Astoņos armijā pavadītajos gados esmu mācījies Zviedrijā, Amerikā. Tagad manos pienākumos ir izstrādāt operācijas, kas saistītas ar dažādu konstrukciju izmantošanu. Esmu bijis kaujas gatavībā, lai pērn, piemēram, dotos spridzināt ledus sastrēgumus pie Pļaviņām.
Tad jau tev ir starptautiskā pieredze. Pastāsti, ko darīji Zviedrijā!
– Zviedrijā nokļuvu savu dienesta gaitu sākumā. Apmēram pusgadu mācījos zviedru valodu un tad trīs gadus dienēju Zviedrijas armijā. Nēsāju zviedru bruņoto spēku formu ar Latvijas uzšuvēm. Pabeidzu speciālos atmīnētāju kursus, mani iegūtie dokumenti der Zviedrijas, Dānijas armijā, taču Latvijā tos neatzīst. Nu mums te sava birokrātija.
Vari atklāt, kāda ir Zviedrijas armija un ko viņi zina par mums?
– Zviedru armijas tehniskais nodrošinājums ir augstā līmenī, tas nu gan ir tiesa. Savukārt baltieši nav diez ko cieņā Zviedrijā, īpaši lietuvieši, arī poļi. Lai arī pa jūru mūs šķir tikai kādi 140 kilometru, par Latviju un latviešiem lielai daļai zviedru ir diezgan maldīgs priekšstats.
Vai tev izdevās to uzlabot?
– Manuprāt, jā. Bija draugs zviedrs, kurš sākumā visai skeptiski skatījās uz jauno karavīru no viņam nepazīstamās Latvijas. Taču man izdevās sevi apliecināt. Bijām mācībās uz pāris nedēļām mežā, prom no visas civilizācijas. Tur bija tāda situācija, ka vajadzēja malku. Tā bija atvesta, bet nesaskaldīta. Zviedri staigāja apkārt, brīnījās, domāja, kā šo problēmu atrisināt. Es paņēmu cirvi un sāku skaldīt. Visi sastājās man apkārt, un tas viņiem bija liels brīnums.
Vai tad viņi tur tādi nejēgas? Karavīriem taču viss ir jāmāk.
– Tur ir drusku citādāk. Zviedrija ir ļoti attīstīta valsts, augsts tehniskais līmenis, armijas bruņojums ir moderns. Taču viņi ir atraduši no elementārām lietām. Zāli pļaut, malku skaldīt, esmu no laukiem, māku visus zemes darbus. Savukārt tur līmenis ir tik augsts, ka reti kuram jāprot šādas lietas. Taču, kad rodas nepieciešamība, tad ir problēmas.
Latviešu karavīri jau vispār ir izturīgāki, attapīgāki par citiem. Šajos dienesta gados esmu dzirdējis daudz pozitīvu atsauksmju par mūsu karavīriem, par viņu godprātību, izturību. Pats esmu piedzīvojis situāciju, kad ārzemnieks kādu uzdevumu nevar izpildīt, jo viņam nav pilnībā tam piemērota ekipējuma. Un ārzemniekam ir problēmas. Taču mūsējais padomā, atrod veidu, kā pielāgoties, ja vajag, pats kaut ko uzmeistaro un uzdevumu izpilda.
Par zviedriem būtu tikuši skaidrībā. Kādi ir tavi iespaidi par ASV armiju? Vispirms pastāsti, kā tur nokļuvi un ko darīji!
– Amerikā biju divas reizes. Tā bija tāda sadarbības programma, kurā Latvijas armijas virsniekiem bija iespēja doties mācīties uz ASV. Tie bija divi pusgadu ilgi inženieru virsnieku kursi. 2004. gadā bijām trīs kandidāti, es tiku, jo manas angļu valodas zināšanas tika atzītas par labākām.
Par amerikāņiem varu teikt, ka viņi ir ļoti dažādi. Kopīgā raksturīgā iezīme – dežūrsmaids. Neteikšu, ka tas mani vienmēr sajūsmināja. Vēl viņi ir milzīgi savas valsts patrioti. Kaut vai šāda interesanta nianse. Taktiskajās mācībās, ko izspēlē datorā vai uz kartēm ar iedomāto pretinieku, vienmēr uzvar amerikāņu karavīri. Amerikāņu ieroči spēj trāpīt no četru kilometru attāluma, bet pretiniekam ir jāpienāk klāt līdz pusotram kilometram. Ja iebildīsi, ka ieroču tehniskās iespējas abiem ir vienādas, tāpat amerikānis izdomās kādu iemeslu, lai pierādītu, ka viņš ir pārāks. Sākumā šī lieta man nepatika, bet vēlāk pieradu. Man šķiet, mums, latviešiem, šāda patriotisma un lepnuma par sevi pietrūkst visvairāk.
Par to, cik un ko amerikāņi zina par Latviju, laikam jau nav vērts vaicāt.
– Nedomāju, ka vairumam amerikāņu būtu spožas zināšanas ģeogrāfijā. Ja teicu, ka esmu no Eiropas, tad sekoja priecīgs “zinoša” cilvēka nākamais jautājums – no Vācijas vai Francijas? Taču es spēju saprast amerikāņus. Viņu pašu valsts ir tik milzīga, lai apjaustu, apceļotu un iepazītu to, var visa dzīve paiet. Kur nu vēl laiks saprast mazās Eiropas valstis!
Taču zinātājiem Latvijas vārds saistās ar sportu, galvenokārt mūsu hokejistiem. Irbe, Ozoliņš – tie ir uzvārdi, kurus daudzi Amerikā zina. Citi Latviju atpazīst saistībā ar Krieviju. Tomēr netrūka arī kuriozu jautājumu, vēloties izzināt, vai Latvijā ir automobiļi vai vīrieši nēsā kaklasaites. Man pat dažreiz interesantāk kursos šķita aprunāties ar kareivjiem no Jamaikas, Salvadoras. Viņiem bija lielāka interese par Latviju, dažreiz arī vairāk zināšanu.
Vai tev bija viegli izturēt amerikāņu armijas disciplīnu? Vai tā ļoti atšķiras no kārtības, kāda ir pie mums?
– Protams, ir lietas, kas katras valsts armijā ir citādākas. Pie mums neredzēsi karavīrus ejam pa ielu ar atkorķētu alus pudeli rokās vai smēķējam. Viņiem šāda rīcība neskaitās pārkāpums.
Taču karavīrs Amerikā ir mazs un melns. Uz viņu visu laiku bļauj instruktori. Karavīram nav jādomā, viņam jāpilda pavēles. Tur armijā cilvēku uztaisa par tādu kā robotu. Tajā pašā laikā neredzēju un neizjutu nekādas ārpusreglamenta attiecību iezīmes. Ja ir stundu gara rītarosme, tad tā ir visiem kopēja, visi ir vienādi ģērbušies, un atšķirības tur nekādas nav.
Astoņi gadi pagājuši kopš vidusskolas absolvēšanas. Tie visi aizvadīti militārā vidē. Vai nav žēl?
– Iespējamā studentu dzīves bezbēdība man ir gājusi garām. Taču es negribu teikt, ka esmu ko zaudējis. Ja nebūtu padevies uz militāro jomu, nezinu, ko es tagad darītu. Pašlaik es jūtos vairāk kā ieguvējs, nevis zaudētājs.
Iepazinis citu valstu bruņotos spēkus, nu tu vari salīdzināt, kāda ir Latvijas armija. Par karavīriem tu stāstīji, viņus vērtē atzinīgi. Bet kāda militārā joma izskatās kopumā?
– Ko nu daudz varu kritizēt nozari, kuras tēlu kaut kādā mērā arī pats veidoju. Protams, mūsu armijā vajag vēl daudz uzlabojumu. Man šķiet, pārāk daudz ir dažādu rakstu darbu. Birokrātija arī armijā ir liela. Vēl mani neapmierina, ka armija nav prestiža lieta Latvijā. Piemēram, studentu vidū nācies dzirdēt ne tos labākos komentārus. Godīgi sakot, kad braucu mājās, labāk velku civilās drēbes, nevis dienesta formu. Zinu, ka Zviedrijā, Amerikā sabiedrība vairāk lepojas ar saviem karavīriem nekā pie mums.
Kādām īpašībām būtu jāpiemīt jaunietim, kurš nolēmis savu nākotni saistīt ar militāro jomu?
– Noteikti jābūt pārliecībai, ko vēlies apgūt un ka gribi kļūt par karavīru. Iestāties Aizsardzības akadēmijā, lai tikai pamēģinātu, kā ir, tas ir izniekots laiks. Lai būtu labs karavīrs, jāprot un jāgrib strādāt komandā. Tā ir tik stipra, cik individuāli stiprs ir katrs tās dalībnieks. Protams, svarīga ir arī laba fiziskā forma, bet to jau var izkopt.
Mani, piemēram, saista ūdensmotosports, tam veltu daudz laika. Patīk arī bumbu uzspēlēt, svarus pacilāt.
Kā redzu, sevi esi izkopis fiziski, šķiet, atradis arī piemērotu nodarbošanos. Nākamais posms dzīvē – tā būtu ģimenes veidošana?
– Kaut kad jau noteikti apprecēšos, taču pašlaik es to nevaru iedomāties. Kāda varētu būt ģimenes dzīve, ņemot vērā manu darba ritmu, darba specifiku? Jāteic tā, vēl neesmu atradis īsto.
