«Es nojautu, ka jūs kādu dienu varētu ierasties,» ar šiem vārdiem mūs sveicina «Vecīšu» māju smaidīgā saimniece Vizma Štraumane. Ģimenes īpašums atrodas Gailīšu pagastā, nepilnus pārsimt metrus no ciema centra.
“Es nojautu, ka jūs kādu dienu varētu ierasties,” ar šiem vārdiem mūs sveicina “Vecīšu” māju smaidīgā saimniece Vizma Štraumane. Ģimenes īpašums atrodas Gailīšu pagastā, nepilnus pārsimt metrus no ciema centra.
Tālu nav jāmeklē
Vizmai un Armandam būtu daudz un ilgi jāgrimējas, lai viņus varētu uzskatīt par vecīšiem. Šajā mājā laulātais pāris un sešus gadus vecā meitiņa Elīza dzīvo trešo gadu un jūtas ļoti labi. Pirms iegādāties personisko namu, Štraumaņi izbraukājuši teju pusi Bauskas rajona. Īstais risinājums parādījies negaidīti, kad par ģimenes četristabu dzīvokļa cenu ciema centrā atraduši savām vēlmēm atbilstīgu piedāvājumu pavisam netālu. Ja šāds darījums notiktu tagad, bez kredīta noteikti nevarētu iztikt, uzskata Vizma. Protams, krietni daudz naudas iztērēts, pārbūvējot un iekārtojot telpas. “Man šķiet, ka process nekad nebeigsies – gluži kā parunā par Rīgas celšanu,” joko saimniece.
Rod pamatojumu
Vēl dziļākas simpātijas saimniece izraisa, kad pieskaramies māju nosaukumam. Vizmai šis stāsts ļoti patīk, un viņai nav aizspriedumu pret tā publiskošanu. “Kad pārcēlāmies uz savu māju, daudzi centās pierunāt mainīt tās vārdu. Draugi jokojot mūs dēvēja par vecīšiem, bet mums nosaukums šķita jauks un oriģināls, cieši saistīts ar kādreizējiem īpašniekiem, kuriem netrūka humora izjūtas un veselīgas attieksmes pret dzīves nepielūdzamo gaitu.
Māju 1991. gadā uzcēla Henrihs un Anna Vinogradski. Viņi vēl nemaz nebija tādos gados, lai sevi uzskatītu par vecīšiem, bet, domājot par nākotni, gribēja nodrošināties ar omulīgu vietiņu, kur pavadīt saulainas vecumdienas. Nosaukumu gudrojuši ilgi, līdz atskārtuši, ka tam ir jāatspoguļo ēkas tapšanas patiesā motivācija. Kad saimnieks nomira, atraitne izvēlējās atgriezties iepriekšējā dzīvoklītī, jo īpašuma uzturēšana prasa daudz spēka un līdzekļu,” māju vēsturi atklāj Vizma.
Kaķis nevēlas atgriezties
Mājīgā nama saimniece atzīst, ka allaž ir piesardzīgi izturējusies pret vecām ēkām ar ilgu vēsturi. Viņasprāt, nekad nevar zināt, kādi cilvēki tajās dzīvojuši, kādi notikumi risinājušies, kādas bijušas savstarpējās attiecības. “Gluži tāpat kā vecas mēbeles un trauki, arī ēkas saglabā kādreizējo īpašnieku auru. Šajā mājā iejutāmies uzreiz. Vispirms atvedām savu runci Oliveru un bijām pārliecināti, ka tas atgriezīsies dzīvoklī. Pēc divām dienām ieradāmies paši un Oliveru atradām saldi snaužam saimniecības ēkā. Nezinu, vai es un Armands šeit piedzīvosim pensijas laiku, toties Olivers jau tagad mūsmājās bauda patiešām saulainas vecumdienas. Runcim ir 14 gadu,” Vizma turpina stāstu.
Pirtiņa un augļu dārzs
Sākumā mazā Elīza gan bēdājusies, ka nevar katru dienu satikties ar draudzenēm. Vizma spriež, ka bērns jau pavisam drīz novērtēs privātmājas priekšrocības. Jau tagad viņai dārzā ir gan savs plastmasas baseiniņš peldēm, gan tēta veidots baseins ar rozā ūdensrozēm un īstām zivtiņām, bet pagalmā meitēns var skraidīt basām kājām. Ģimene pēc pārcelšanās iegādājusies arī mājas sargu – laikas šķirnes kucēnu. Palaists savā vaļā, suns kļūstot nejauks, tādēļ tam ir jāsamierinās ar brīvības ierobežojumiem. Elīza gribētu trusīšus, taču Vizmas un Armanda vīzija par saimniecības ēkas nākotni atšķiras. Iepriekšējo saimnieku kūtiņā tiks ierīkota pirts, bet, izbūvējot otro stāvu, varētu nodrošināt guļamistabas viesiem. Uzlūkojot kārtīgo, no sarkaniem ķieģeļiem celto namu, nevienam neienāktu prātā, ka sākotnēji tā ir bijusi mājlopu mītne.
Lai gan Vizma ir pārāk paškritiska savu dārzkopes spēju novērtēšanā, viņa “Vecīšos” jau paguvusi iekopt skaistu un romantisku dekoratīvo zonu. Tas nekas, ka eksotiskajiem augiem saimniece nezina nosaukumus. Štraumaņi ir sākuši veidot arī augļu dārziņu, ar cieņu izturoties pret iepriekšējo saimnieku veikumu un “Vecīšu” pagalmā ieviešot jaunus akcentus.
