Sastopot augumā trauslo Guntu Baumani, retam iecavniekam ienāk prātā, ka smago pasta somu nes dažādiem talantiem apveltīta sieviete.
Sastopot augumā trauslo Guntu Baumani, retam iecavniekam ienāk prātā, ka smago pasta somu nes dažādiem talantiem apveltīta sieviete.
Pietiek pacietības
Laikā, kad daudzas jaunietes neprot pat pogu iešūt, Gunta ada, tamborē, šuj, izšuj. Viņa iesaistījusies sieviešu rokdarbnieču kopā “Musturs” un augustā pabijusi adītāju “klosterī” – nometnē Vērgales pagasta kempingā “Laikas”.
“Rokdarbu māku sāku apgūt apmēram tajā pašā laikā, kad mācījos lasīt. Tad iznāk, ka jau 30 gadu bez darba rokās pie televizora neprotu sēdēt. Pirmos valdziņus uzmest iemācīja mamma, bet visu pārējo apguvu pamazām, graužoties cauri rokdarbu žurnāliem, grāmatām. Man tam pieticis pacietības, jo esmu vienmēr bijusi diezgan liela individuāliste,” stāsta Gunta, kuru atrodam ar kārtējo tamborējumu rokās.
Viņa teic, ka vienīgais, ko nešuj, esot džinsu bikses, tās dēliem un vīram jāmeklē veikalos. Viņa mēģinājusi uzšūt mēteli, bet tā īsti labi nav izdevies, tāpēc Gunta to uzadījusi. Vienu pēc otra viņa ņem no skapja savus rokdarbus, kuri izdomas un krāšņuma ziņā cits citu pārspēj.
Par pāris latiem
“Nevaru nošķirt, kas patīk labāk – adīt vai šūt –, vienādi aizrauj. Rīgā esmu atradusi tādu audumu supermārketu, kur atgriezumus var nopirkt ļoti lēti. Daudz auduma nevajag, valkāju 38. izmēru. Izmantoju standarta piegrieztnes, kas, piemēram, žurnālā “Burda” ir ļoti labas. Puse dienas, pāris latu, un tieku pie jauniem svārkiem. Vēl ātrāk un pavisam lēti iegūstam dīvānam jaunu pārklāju un pieskaņotas krāsas spilvenus. Dzijas un diegus pērku dažādās vietās, ja ieraugu ko interesantu, nevaru paiet garām, tagad ir tik apbrīnojami materiāli, dažādas faktūras – bārkstis, mezgliņi.
Pastnieces darbu Gunta izvēlējusies, kad piedzimuši dēli – Intaram ir deviņi, Edmundam 15 gadu. Iepriekš viņa strādājusi pasta nodaļā. “Rītos jāceļas agri, jau piecos, toties ap pusdienas laiku esmu brīva. Tā varēju būt kopā ar bērniem. Turklāt, kā izstaigājos – katru dienu ap 15 kilometru kājām vai ar velosipēdu, man uz trenažieru zāli nav jāiet,” joko Gunta.
Edmunds un Intars mammas adījumus esot valkājuši, kad bijuši mazi, tagad tā īsti nepatīkot. Tomēr ar vienu mammas šūto kreklu Edmunds lepojas, rādot, ka tas bijis ļoti mīļš, tāpēc pamatīgi novalkāts. Vīrs arī neesot īpašs adīto lietu cienītājs.
Draudzības “klucīši”
Iesaistīšanās “Musturā” Guntai pavēra jaunas iespējas. Adītāju kluba idejas autore Anitra Tooma slavē Guntas izdomu, mājaslapā , sadaļā “Palielīsimies”, var apskatīt iecavnieces 16 darinājumus, un tie tiešām ir ļoti interesanti.
“Tiekoties Iecavā, Gunta liekas tāda klusa pelīte, bet viņai ir ļoti svaigas idejas,” atzīst Anitra. Savukārt Guntai ir interesanti būt “musturmeiteņu” pulkā.
“Jauka ir ideja par musturdeķi, kura darināšana notiek, cita citai dāvinot un mainoties ar noadītajiem “klucīšiem”. Kāds nu kurai pēc krāsas vajadzīgs. Kad kādai visi gabaliņi noadīti un savākti, adītājas cenšas sapulcēties, tad tos nofotografē un satamborē kopā. Skaists musturdeķis tapis un uzdāvināts mūsu interešu kopas iniciatorei Anitrai Toomai. To var redzēt arī interneta mājaslapā.”
Novērtē roku darbu
Anitra Tooma “musturmeitenes” bija sasaukusi kopā 6. jūnijā kaut kam nepieredzētam – publiskai adīšanai Bastejkalnā. Vairāk par 30 adītāju kopā darināja vienu gabaliņdeķi, bet vairākas pamanījās izveidot pat adītu ziedu vaiņagus.
Augusta nometnē “musturmeitenes” ne tikai strādājušas rokdarbus, viņas gājušas pirtī un peldējušās jūrā. Gunta “adītāju klosterī” bijusi divas dienas kopā ar Intaru. Laiks pie jūras bijis jauks, iemācījusies dažādus stiķus, iepazinusies ar interešu biedrēm, kuras ciena un novērtē pašu roku darināto.
Ar saviem darbiņiem Gunta Iecavā šajā ziemā varētu izveidot izstādi un pulcēt novada rokdarbnieces. Ir ne mazums jauka, ko varētu darīt, sanākot kopā tumšajos rudens vakaros, un uz Ziemassvētkiem tik daudz mīļu dāvaniņu vajadzēs.
