Nesen Krievijas plašsaziņas līdzekļos izskanēja Bauskas vārds. Arī mūsu valsts žurnālisti itin kuplā skaitā apmeklēja Bausku. Un tas viss saistās ar kāda akmens pārvietošanu…
Nesen Krievijas plašsaziņas līdzekļos izskanēja Bauskas vārds. Arī mūsu valsts žurnālisti itin kuplā skaitā apmeklēja Bausku. Un tas viss saistās ar kāda akmens pārvietošanu…
Prognozējama reakcija
Protams, lielās kaimiņvalsts un Latvijā dzīvojošo Krievijas atbalstītāju reakcija nepārsteidz. Vairumam vietējo iedzīvotāju attieksme pret akmens pārvietošanu bija neitrāla, bet gandarīti bija tie, kurus uzraksts “Bauskas atbrīvotājiem” aizskāra.
Mūsdienu Latvijā izdotās skolu vēstures grāmatās par tā laika notikumiem ir objektīva informācija. Tur ir rakstīts par otrreizējo padomju okupāciju, nevis atbrīvošanu. Arī Bauskas gadījumā – kas gan tie par atbrīvotājiem, kas nopostīja trešo daļu pilsētas un daudzus vietējos iedzīvotājus “atbrīvoja” no personiskām mantām!
Atskatoties uz to, kas notika pirms 63 gadiem, un domājot par jēdzienu “savējais” un “svešais”, jākonstatē, ka pusotru mēnesi ilgās cīņās par Bausku sarkanās armijas rindās nekaroja neviens Latvijas Republikas pilsonis. Toties vācu virspavēlniecības pakļautībā kā mūsu pilsētas aizstāvji piedalījās šādas latviešu vienības: 23., 319. un 322. policijas bataljoni, Atsevišķais leģionāru bataljons un Bauskas brīvprātīgo bataljons, kura personālsastāvu veidoja galvenokārt pilsētas un apriņķa aizsargi, arī policijas darbinieki. Daudzi baušķenieki krita vai tika smagi ievainoti, aizstāvot savu pilsētu. Kurš tad te ir savējais, kurš svešais?!
Ar cieņu pret pretinieku
Bet tagad par kritušajiem karavīriem. Jau Napoleons teica, ka kritušais pretinieka kareivis vairs nav ienaidnieks un pret to jāizturas ar cieņu. Civilizētās valstīs pienācīgu cieņu izrāda pret visiem kritušajiem, vienalga, kādā uniformā tie tērpti. Spilgts Pirmā pasaules kara vācu tolerances piemērs ir Bauskas–Rīgas šosejas malā esošie krievu karavīru kapi, ko izveidoja vācieši. Uz betona pareizticīgo krustiem uzraksti vācu valodā vēsta, ka tur atdusas 1915. gadā krituši “varonīgi krievu karavīri”. Arī vācu karavīriem bija iekārtota atdusas vieta Bauskas veco kapu stūrī. To rotāja skulpturāls ērgļa tēls uz postamenta. Padomju okupācijas gados tas tika nopostīts, tur veikti jauni apbedījumi.
1944. gada cīņu laikā līdz pat 14. septembrim kritušos latviešu un vācu karavīrus apglabāja Bauskas ugunsdzēsēji. Pilsētas teritorijā vāciešus apglabāja iepretim Pilsdārza paviljonam, kur jau 1941. gadā bija ierīkoti Brāļu kapi, bet latviešus – Svētā Gara baznīcas dārzā.
Vairākas kapavietas
Bija arī citas kapavietas, lielākās no tām atradās ārpus pilsētas. Visprāvākais kritušo skaits abās karojošās pusēs bija tieši 14. septembrī, pēc tam kritušos apglabāja, kā pagadās. Nav noslēpums, ka padomju valstī karoja arī pret mirušajiem – nopostīja kritušo pretinieku kapus, arī Bauskā. Arī pret “savējiem” kara uzvarētāji lielu cieņu neizrādīja. Laikrakstā “Bauskas Darbs” vēl 1945. gada pavasara publikācijā pieminētas pilsētas robežās Mēmeles krastos redzamās “atbrīvotāju” mirstīgās atliekas.
Kritušo sarkanarmiešu Brāļu kapus sāka veidot vairākus gadus pēc kara un tad meklēja dažādās vietās (lielākoties bumbu bedrēs) apglabātos. Viss notika pēc plāna, kā jau padomju valstī pienākas, vajadzēja savākt noteiktu skaitu kritušo. Ir nācies dzirdēt aculiecinieku stāstus, ka dažviet uz sarkanās armijas karavīru Brāļu kapiem aizvestas vācu karavīru mirstīgās atliekas, lai būtu plānā paredzētais apbedīto skaits.
Nevar identificēt
Neseno notikumu sakarā jāteic, ka krievvalodīgo plašsaziņas līdzekļu interese par 13. augustā Rūpniecības un Dambja ielas krustojumā Bauskā atrastām divu sarkanarmiešu mirstīgām atliekām noplaka, kad viņi uzzināja, ka atradums nav no tās pašas vietas, no kurienes tika pārvietots laukakmens. Tā arī ir attieksme pret savējiem, ja jau mirstīgās atliekas šķiet nesvarīgākas par akmeni.
Šie divi sarkanarmieši ierindojami kategorijā “nezināmie kareivji”, jo atrasto mantu vidū nebija nekā tāda, kas varētu kalpot personas identifikācijai. Visticamāk, viņi krituši 1944. gada 14. septembrī, bet nevar izslēgt arī tā paša gada 19. augustu, kad viens sarkanās armijas soda bataljons naktī šķērsoja Mūsu un nonāca līdz vecpilsētai. Pēc tam prettriecienā vācu un latviešu karavīri atguva zaudēto teritoriju.
Pēc atrastām mantām var spriest, ka vismaz viens nebija pirmo dienu frontē. Viņam bija vācu armijā lietotais alumīnija kareivja katliņš, krūzīte un blašķe, kā arī Šveicē ražots kabatas pulkstenis. Šīs mantas var uzskatīt par kara trofejām. Alumīnija blašķei cauri izgājušas divas šķembas. Tas varētu būt minētā kareivja nāves cēlonis.
Atrastā 1923. gada sudraba desmit kapeiku monēta varē tu būt bijis talismans, jo tolaik tāda naudiņa apgrozībā vairs nebija.
