Augstvērtīgi produkti nav lēti. Arī kvalitatīvu teātra izrāžu pašizmaksa ir ievērojama, bet saņemtā peļņa nespēj segt izdevumus.
Augstvērtīgi produkti nav lēti. Arī kvalitatīvu teātra izrāžu pašizmaksa ir ievērojama, bet saņemtā peļņa nespēj segt izdevumus. Šis arguments ir noteicošais, kālab visos Latvijas profesionālajos teātros jaunajā sezonā tiks paaugstināta biļešu cena. Izņēmums ir Jaunais Rīgas teātris, kurā jau aizvadītajā sezonā jauniestudējuma apmeklējums maksāja 25 latus. Biju ļoti izbrīnīta, tomēr ziemā biļeti nopirku, mierinot sevi ar domu, ka izrādes neapmeklēju katru nedēļu. Tomēr uz īpaši pieprasītiem iestudējumiem jau nākammēnes šajā teātrī maksāsim 30 latu.
Manu paziņu vidū ir pāris cilvēku, kuri ik mēnesi tērē apmēram 300 latu koncertiem un teātriem, bet daudz vairāk ir tādu, kam šī summa līdzinās mēnešalgai, strādājot divos darbos. Bet arī viņi vēl nav atteikušies no mākslas baudīšanas, tikai izvēle ir apgrūtinoša, jo ienākumi nemitīgi jāsabalansē ar izdevumiem. Lēmumu var pieņemt vienīgi pēc rūpīgiem aprēķiniem. Šķiet, ka visdrīzākajā nākotnē tradīcija visai ģimenei regulāri apmeklēt koncertus un izrādes varētu ievērojami samazināties vai izzust pavisam.
Zinot vecuma pensijas vidējo rādītāju valstī, ir pilnīgi skaidrs, ka pensionāri jau tagad ir izolēti no kultūras interešu jomas. Par kādu dzīves kvalitāti var būt runa, ja atliek tikai kultūras surogāts, ar ko skatītājus aplaimo televīzija? Vēl jau ir bibliotēkas – vienīgās kultūras iestādes, kas nav noteikušas maksu par pakalpojumiem. Diemžēl ne televīzijas pārraižu un filmu skatīšanās, ne lasīšana neietver sevī katram cilvēkam tik nepieciešamo socializācijas aspektu, ko sniedz paša klātbūtne kultūras norisēs.
Manā jaunībā Nacionālās operas un kādreizējās Valsts filharmonijas apmeklētāju pamatkontingents bija spriganas, inteliģentas večiņas. Radās iespaids, ka viņas uz izrādi vai koncertu dodas katru dienu, pat neiedziļinoties repertuārā. Varēja nojaust, ka tā ir tradīcija, iespējams, jau vairākās paaudzēs izkopta, kas vecumdienās kļuvusi par tādu kā dzīvības eliksīru. Tagad šī apmeklētāju kategorija izgaisusi uz neatgriešanos.
Cenu kāpumu, kam ir lavīnas efekts, apturēt nevar, bet izstrādāt elastīgu un diferencētu biļešu iegādes politiku kultūras iestādēs gan nešķiet utopiski, jo patiesībā runa ir par divām iedzīvotāju grupām – bērniem un pensionāriem. Pašreizējās atlaides, ko piedāvā daži teātri, ir simboliskas un situāciju neietekmē. Un tā nepavisam nav taisnība, ka vidusmēra skatītājam neko vairāk par meksikāņu seriālu vai prastu joku lugu nevajag.
