Pirmā skolas diena ģimenēm ir svētki, lai gan to nozīmīgums mūsdienās ir devalvējies.
Pirmā skolas diena ģimenēm ir svētki, lai gan to nozīmīgums mūsdienās ir devalvējies. Tomēr māmiņas un tēti nevar noslēpt aizkustinājumu, savu glīti saposto mazuli redzot pirmklasnieku vidū.
Šī diena visilgāk saglabājas atmiņā vecākiem, jo vienmēr ir saistīta ar emocionālu pārdzīvojumu, labiem nodomiem un cerībām. Šajā mācību gadā Bauskas rajona skolās mācības sāks vairāk nekā 500 pirmklasnieku.
Aptaujājot vairākus vietējā sabiedrībā pazīstamus cilvēkus, “Bauskas Dzīve” pārliecinājās, ka 1. septembris un skolas gaitu sākums ikvienam izraisa sen aizmirstas bērnības asociācijas. Vairāki aptaujātie labprāt atsaucās lūgumam sameklēt pirmās skolas dienas fotogrāfijas no ģimenes albuma un atzina, ka sen nav ļāvušies sentimentam, kas ir atmiņu pastāvīgs pavadonis.
Dzīvoklis līdzās klasei
Stāsta MAIJA ŠMITE (RA-GOVSKA), Bauskas Centrālās bibliotēkas direktores vietniece:
– Mana pirmā skolas diena bija 1949. gada 1. septembrī. Es to labi atceros, vienīgi svinīgā sarīkojuma detaļas ir zaudējušas precizitāti. Mācības sāku Bauskas 2. septiņgadīgās skolas sākumklašu korpusā. Ēka, kas jau sen ir nojaukta, atradās Rīgas un Salātu ielas stūrī.
Mana mamma bija skolas saimniece, tādēļ arī ģimenes dzīvoklis atradās šajā namā. Lai nokļūtu mājās, man katru dienu vajadzēja iet caur savu klasi. Vislabāk ir palikusi atmiņā gatavošanās skolai. Tolaik apģērbus veikalā nevarēja nopirkt, tādēļ kleitiņu un melnu priekšautu – skolas obligāto formu – šuva mamma. Baltie svētku priekšautiņi tika ieviesti, kad mācījos pamatskolas vecākajās klasēs.
Svinīgajā sarīkojumā skandējām dzejolīti “Šurp, grāmatas, uz skolu!”. Lielākie bērni dziedāja veltījumus vadonim Staļinam. Manā bērnībā šis diktators bija Padomju Savienības galvenā persona. Visspilgtāk atmiņā ir saglabājusies diena, kad Staļins nomira un valsts iegrima sērās. Tolaik mācījos 4. klasē. Skolas sanāksmē visiem šo ziņu pavēstīja, un mēs, neko nesaprazdami, raudājām līdzi pieaugušajiem. Gluži kā filmas kadrā redzu sevi lūkojamies pa skolas logu uz pajūgu, kas brauca pa ielu. Es savā prātiņā nodomāju: “Nu kā tas cilvēks var uzdrīkstēties doties savās gaitās un nebēdāties kopā ar pārējiem?”
Mana pirmā klases audzinātāja bija skolotāja Zenta Kronīte. Sākot mācības 5. klasē un pārceļoties uz skolas galveno korpusu Rīgas ielā, mūsu klasi sāka audzināt pedagogs Pēteris Ruņģis. Viņš bija pazīstams gleznotājs. Man joprojām ir saglabāta atmiņu klade ar skolotāja Ruņģa ierakstu “Mainies uz augšu!”. Bauskas Centrālās bibliotēkas direktores kabinetā ir eksponēti mana audzinātāja divu gleznu oriģināli.
Pilsētas pamatskolai manā bērnībā piederēja zeme, kur personāls un skolēni audzēja burkānus, kartupeļus un kāpostus skolas kopgaldam. Vasarā skolotāji brauca uz mežu lasīt mellenes un brūklenes, gatavoja ievārījumu, lai audzēkņiem pietiktu visai ziemai.
Himnas vārdus neaizmirst
ČESLAVS BATŅA, Vecumnieku mūzikas un mākslas skolas meiteņu kora “Via Stella” diriģents:
– Mācības sāku 1986. gadā Ludzas 1. pamatskolā. Tētis bija nopircis gladiolas, mani pavadīja abi vecāki. Nez kādēļ vislabāk atceros uzvalka pirkšanu un pielaikošanu. Es vēl paguvu mācīties laikā, kad vajadzēja nēsāt neizteiksmīgu tumšzila auduma formu. Acīmredzot uzvalks man šķita ļoti glīts, ja reiz atceros tā pirkšanu.
Svinīgajā sarīkojumā man vajadzēja runāt pantiņu par Ļeņinu. Ja nemaldos, skanēja arī Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas himna, kuras vārdus vēl tagad atceros. Dīvaini!
Svarīgākais 1. septembra notikums bija fotogrāfa ierašanās. Vispirms viņš bildēja katru pirmklasnieku atsevišķi paša izdomātā pozā – uz ābecītes vajadzēja kārtīgi salikt plaukstas. Pēc tam meistars fotografēja bērnus kopā ar vecākiem, bet noslēgumā – visu klasi un audzinātāju. Mana pirmā skolotāja bija Marija Bogomola. Šis laiks man liekas tik tāls un netverams, lai gan pagājis tikai 21 gads. Droši vien tāpēc, ka pirmo skolas dienu līdz šim neesmu centies atsaukt atmiņā.
Toties man ir draugs Edgars Razumovskis, ar kuru uzturam ciešas attiecības kopš 1. klases. Diezgan bieži satiekamies, jo Edgars dzīvo Ķekavā.
Vecmāmiņas šūti priekšauti
LIENE BATŅA (ALEN-ČIKA), Vecumnieku mūzikas un mākslas skolas meiteņu kora “Via Stella” diriģente:
– Par Vecumnieku vidusskolas 1. klases skolnieci kļuvu 1982. gadā. Mums bija brīnišķīgs mācību gada atklāšanas sarīkojums. Vispirms kopā ar vecākiem ieradāmies Sarkanajā skolā, kur mācījos četrus gadus. Tad pie mums, mazulīšiem, atnāca toreizējās 12. klases audzēkņi. Viņi paņēma katru bērnu aiz rociņas, un visi gājām uz tautas namu. Skaisti izrotātajā lielajā zālē notika pirmā zvana sarīkojums. Skatītāju rindās sēdēja vecāki un skolotāji, valdīja mīļa un sirsnīga noskaņa. Pirmklasnieki bija tās dienas galvenie “varoņi”, viņiem tika veltīta nedalīta uzmanība. Man rokā bija asteru pušķis, ko pasniedzu pirmajai audzinātājai Lidijai Drevinskai. Vecākajās klasēs viņu nomainīja skolotāja Biruta Cīrule.
Man ļoti patika skolas forma, ko bija rūpīgi šuvusi vecmāmiņa. Ikdienā nēsāju melnu priekšautiņu, bet svētkos – baltu.
Tētis iemūžina vēsturi
BAIBA ŠULCE, Baus kas novadpētniecības un mākslas muzeja direktore:
– Ja ģimenes albumā nebūtu fotogrāfijas, diez vai spētu atcerēties 1962. gada 1. septembri, kad pirmo reizi devos uz Bauskas 1. vidusskolu. Togad tika uzņemtas trīs pirmās klases, katrā bija 30 bērnu.
Klasesbiedru vidū bija tagadējais uzņēmējs Gūrijs Bulle, sociālās apdrošināšanas speciāliste Inta Savicka, māksliniece Velda Miziša. Es varētu nosaukt vēl daudzus cilvēkus, ar kuriem Bauskā tiekos lietišķā un neformālā vidē.
Gandrīz katra mācību gada sākumā mani un jaunāko brāli Uldi tētis fotografēja gan atsevišķi, gan kopā, tāpēc bilžu albums ir bagātīgs. Tagad uz šiem attēliem raugos kā uz vēsturiskām laikmeta liecībām un, protams, atceros arī bērnību. Interesanti, ka pusaudzes gadu notikumi skolā ir daudz spilgtāki nekā agrā bērnībā. Droši vien tā ir domāšanas īpatnība, jo mazi bērni pasauli uztver citādi.
Mana pirmā audzinātāja bija Silvija Rode, bet 2. klasē viņas pienākumus pārņēma Rita Liepiņa.
Vienā solā sešus gadus
JĀNIS FELDMANIS, Ceraukstes pagasta padomes priekšsēdētājs:
– No pirmās skolas dienas 1966. gadā prātā palicis vien tas, ka mamma aizveda mani uz Bauskas 1. vidusskolu un sakārtoja skaistu pušķi, ko pasniegt pirmajai audzinātājai Ritai Liepiņai. Daudz vairāk es varētu pastāstīt par laika posmu no 5. līdz 11. klasei, kad sēdēju vienā solā ar Aivaru Upenieku – tagad Bauskā labi zināmu uzņēmēju. Tad klasē valdīja liela rosība. Mūsu audzinātāja Ināra Gerharde rīkoja ekskursijas, vakarus un citas aktivitātes, kurās labprāt iesaistījāmies. Mums bija draudzīga klase.
Lai gan skolas gadu sākums sakrita ar drūmajiem “Brežņeva laikiem”, es, mazs bērns būdams, politiskās iekārtas represijas neizjutu. Patiesībā sistēma mūs neskāra, jo pirmajās klasēs galvenais uzdevums bija iemācīties lasīt, rakstīt un rēķināt.
Pārmantota tradīcija
INETA PILVERTE (BUN-GŠE), valsts kultūras galvenā inspektore Bauskas rajonā:
– Mūsu klases pirmajā fotogrāfijā, kas uzņemta 1972. gada 1. septembrī, vēl ir redzama Bauskas 1. vidusskolas vecā ieeja. Godīgi atzīstos, ka mācību gaitu sākumu neatceros. Fotogrāfijā izskatos dzīvespriecīga – tātad diena ir bijusi jauka. Toties savu pirmo audzinātāju Ritu Liepiņu gan ļoti labi atminos. Arī glītrakstīšanas stundas, kas man ļoti, ļoti patika, neesmu aizmirsusi.
Mācījos vienā klasē ar tagadējiem ārstiem Juri Landorfu un Inetu Kukuti, lauksaimnieku Arnoldu Jātnieku, frizieri Andu Krūmiņu, pārdevēju Guntu Šūmani, laboranti Intu Jumiķi, pašvaldību speciālisti Māru Igauni. Viņi visi strādā Bauskā un rajonā.
Man allaž ir patikuši 1. septembra sarīkojumi skolās, kad kopā ir bērni, vecāki un pedagogi. Manuprāt, asteres un gladiolas ir šo svētku atpazīstamības simboli. Katru gadu dodos līdzi saviem bērniem uz skolu. Viņi nekad nav iebilduši pret mūsu ģimenes tradīciju kopīgi baudīt skaistus mirkļus. Mana meita Una šogad absolvēja pilsētas 1. vidusskolu, bet dēls Ernests mācīsies 6. klasē.
