Pagājusī nedēļa raisīja pārdomas par ģimenes spēku un šo laiku, kas vienu daļu saimes stiprina, bet otru – izpluinī pasaulē.
Pagājusī nedēļa raisīja pārdomas par ģimenes spēku un šo laiku, kas vienu daļu saimes stiprina, bet otru – izpluinī pasaulē. Klātesot dažādās sporta sacensībās, bijusi izdevība vērot, kā satraukuma un spriedzes brīžos, arī prieka mirkļos vecāku un bērnu emociju vibrācija samanāma, pat nesakot neviena vārda. Ko vēl vairāk vēlēties, ja zini – līdzās ir tie, uz kuriem tiešām vari paļauties. Atminoties dažādas situācijas, pārliecinos, ka, atvasēm augot, šī ģimenes sasaite nevis kļūst trauslāka, bet vēl vairāk stiprinās.
1. septembrī sporta klubs “Bauskas zemgaļi” Īslīces pagasta stenda šautuvē organizēja sezonas noslēguma sacensības. Summējot rezultātus, jutos pārsteigta, ka tabulās mazāk punktu, nekā parasti bija tēvam un dēlam Arvīdam un Egīlam Āboliņiem. “Bauskas zemgaļu” vadītājs to skaidroja īsi: “Nevar taču gribēt visu. Pirms sacensībām kopā ar dēlu līdz tumsai strādājām bāzē. Nav iespējams vienlaikus koncentrēties uz divām lietām.” Sacīkšu sekretariātā darbojās Arvīda māsa Dace un viņas dēls Miks. Redzot, kā jaunieši iejūtas viņiem uzticētos pienākumos, gluži vienkārši klusi priecājos. Par to pašu tik vajadzīgo – pleca sajūtu.
Aizsardzības ministrs Atis Slakteris 1. septembrī paguva būt Bauskā pilsētas svētkos, bet jau pēcpusdienā aizlidoja uz Stokholmu, kur dēlam Uvim bija ļoti svarīgas sacensības – Eiropas kausa izcīņas pēdējais posms. Zinu jau, ka dažs ironiski pasmaidīs, sak, kādas viņiem ir iespējas… Jā, protams, plašākas nekā daudziem citiem. Bet, pieminot šo faktu, prātā ir vēl cits aizkustinošs brīdis. Rīgas svētku laikā sportists neilgi pirms starta Formula-2000 pasaules čempionāta otrā posma sacīkstēs turēja rokās dēliņu, līdzās viņam bija sieva. Uz galvenajām sacensībām ieradās tuvinieki. It kā pašsaprotami un tomēr mīļi, stiprinoši. Nav daudz tādu maču, kad līdzās ir tik daudz vistuvāko.
Latvijas Ūdensmotosporta federācijas ģenerālsekretārei kādreizējai baušķeniecei Baibai Ložajevai Rīgas posma sacīkšu organizatoriskajās norisēs ne pirmoreiz palīdzēja brālis, mamma un arī draugi. Tas atkal ir labais balsts – savējie tādās nemierīgās dienās.
Tomēr dzīvei ir arī otra, pavisam citādāka puse. Sagadījās, ka pagājušajā nedēļā bija jāskumst līdzi cilvēkam, kurš zaudēja brāli. Ģimeni mājās no darba vietām Eiropas valstīs pulcināja atvadas uz mūžu. Šis fakts skaudri atgādināja par tiem daudzajiem dažāda vecuma Latvijas iedzīvotājiem, kas vairāku apsvērumu, galvenokārt lielākas peļņas un labākas iztikšanas nolūkā, dodas projām no savas zemes. Tajā brīdī saimē zūd pleca sajūta, kas nav izteicama naudā vien. Ir daudz runāts par izbraukšanu darbā uz ārzemēm. Tomēr mūsu valstī vēl neizdodas šo darbaspēka plūsmu apturēt un daudzās ģimenēs zūd emocionālais satvars. Cieš vecāki, cieš bērni.
