SIA «PS Līdums», vienam no lielākajiem lauksaimniecības uzņēmumiem Bauskas rajonā, šajā vasarā mainījās īpašnieks.
SIA “PS Līdums”, vienam no lielākajiem lauksaimniecības uzņēmumiem Bauskas rajonā, šajā vasarā mainījās īpašnieks. Tagad tas ir Rīgas rajona uzņēmējs Gatis Karlovs, diplomēts inženieris, beidzis Latvijas Lauksaimniecības universitāti.
“Bauskas Dzīve” aicināja uz sarunu iepriekšējo saimnieku Aivaru Upenieku un viņa pēcteci, lai gūtu ieskatu uzņēmuma stratēģijā.
Revolūcija nav paredzēta
A. Upenieks: – Atzīšos, esmu no dzīves piekusis, un tādā situācijā kaut kas ir jāmaina. Šādu lēmumu biju pieteicis un īstenoju. Paldies Dievam, ka Gatis izvēli izdarīja par labu “Līdumam”. Manuprāt, svarīgi, lai Latvijas uzņēmēji kopj zemi, nevis ārvalstnieki. Man pašlaik uzticēti visi dokumenti par jaunās kaltes celtniecību. Var teikt, ka ar Gata palīdzību ir iespēja piepildīt kādu no nerealizētiem sapņiem.
G. Karlovs: – Kaltes būvniecību paredzēts sākt šīgada septembrī un pabeigt nākamgad līdz ziemas rapšu novākšanai. Vecais graudu pirmapstrādes komplekss pagaidām saglabāsies. Jaunais taps otrpus ceļam, kur kādreiz bija ferma. Ar laiku Bērzos atradīsies viss “Līduma” tehniskais un arī administratīvais centrs.
Visi tie cilvēki, kas bija līdz šim, arī paliek. Varbūt pamainīsies sektors, kurā viņi darbojas. Revolūcijas vai tīrīšanas nav paredzētas. Tas, kas darīts līdz šim, paveikts vairāk nekā kārtīgi. Cilvēki strādā apzinīgi. Ir viss: zeme, uz kuras ražot, cilvēki. Varbūt drusciņ ir mīnuss tehniskajā bruņojumā. Tā ir vienīgā vieta, kurā mēs redzam savu lomu. No manas puses ir paredzēts investēt tehnikas parkā. Saliekot visu šo mozaīku kopā, uzskatu, ka vide ir labvēlīga iecerēm.
Uzsvars graudkopības biznesam
G. Karlovs: – Ar lauksaimniecību esmu nodarbojies arī līdz šim. Zemnieku saimniecība “Veģi” apkopj divus tūkstošus hektāru Rīgas rajonā. Mēs esam Rīgas 40 kilometru zonā, kur zeme ir ļoti dārga. Tas būtu tikai laika jautājums pārcelt mūsu hobiju uz citu vietu, jo celtniecība galvaspilsētas tuvumā izvērtīsies.
Iegūstot iespēju strādāt Bauskas rajonā, turpināsim ražot lauksaimniecības produkciju. “Veģi” kopš 1992. gada ir tā sauktajā graudkopības biznesā. Savas aktivitātes, ko esam veikuši līdz šim, paplašināsim. Mūsu virziens ir audzēt graudus un neko citu, tādējādi šī profesionālā līnija nemainīsies. Manuprāt, Zemgalē no hektāra graudaugu var “izcelt” vairāk naudas nekā ar lopiem. Lopkopība nav tā biznesa forma, kurā saskatām lielāko atdevi. Ik pa brītiņam parēķinām un secinām, ka graudkopība tomēr ir ienesīgāka. Arī pašreizējās labības cenas ir aiznesušas piena ražošanu dziļi ēnā. Varbūt pēc laika paaugstināsies piena cenas un lopkopība nonāks mūsu interešu lokā. Lauksaimniecībā jau viss notiek ciklveidīgi.
Lielbritānijas tirgū pārtikas kviešu cena šoruden ir sasniegusi divsimt latu par tonnu. Pērnruden “Rīgas dzirnavniekā” es jau teicu, ka šajā gadā graudu tonna nemaksās mazāk par simt latiem, un mana prognoze ir piepildījusies.
Laba sēkla dod krietnu ražu
G. Karlovs: – Sēklkopība pagaidām ir nezināmais. Taču otrpus Daugavas, kur mēs saimniekojam, visa sēkla tiek ievesta no ārzemēm. Vai tas būs iespējams šeit, to es vēl nevaru pateikt. Sēklkopība ir atsevišķa biznesa forma, un atkal ir jāizvērtē viss, lai tas būtu mūsdienīgi, – lauki, priekšaugi, kombaini.
Uz ārēju tirgu vērstu sēklkopību pašlaik negribu pozicionēt. Manuprāt, Latvijā pat nav nevienas tādas izteiktas sēklkopības saimniecības, kurai varētu piešķirt šādu statusu. Mūsu līnijā dominējošais ir preču tirgus.
Sēklkopība pašlaik administratīvi netiek ne ierobežota, ne stimulēta, katrs dara, kā viņš grib. No vienas puses, tas ir labi, no otras – slikti, jo tām saimniecībām, kas varētu nodarboties ar sēklkopību, tas neveicina nostiprināšanos. Man kā patērētājam tas ir izdevīgi – gribu, sēju savu, gribu, vedu no ārzemēm. Pieļauju, ka var rasties sarežģījumi sēklas iegādē ārzemēs, jo tas arī nav bezizmēra maiss, no kura var ņemt. Šīgada sliktā graudu raža arī var ietekmēt sēklas apjomus.
A. Upenieks: – Tev pietiek prāta ievest augstvērtīgu sēklu, bet ar kaktu sēklu tās ražības nav un nebūs. Lietuvā, lai saņemtu subsīdijas, ir nosacījums sēt sertificētu sēklu. Latvijā nav ekonomiska pamata sēklaudzēšanai. “Līdumā” šī darba apjoms arī ir samazinājies.
Bezaršanas tehnoloģija
G. Karlovs: – Par tehnoloģiju īstenošanu pilnībā varēsim runāt nākamgad ap šo laiku. Pagaidām ir caurumu lāpīšana. Skaidrs ir viens – trīsarpus tūkstošos hektāru iesēt tikai ziemājus nav iespējams, izmantojot ierasto metodi – aršanu. Šāda pārkārtošanās nav iespējama vienā gadā. “Veģos” trīs gadus testa režīmā izmantojam šo tehnoloģiju. Ir domāts, lai šajā rudenī varbūt visus ziemājus iesētu, neizmantojot aršanu. Šai metodei, tāpat kā katrai lietai, ir savi plusi un mīnusi. Taču lielākais ieguvums – visas platības rudenī var apsēt ar ziemājiem, un tas ir ideāli. Arī ekonomiski šī tehnoloģija ir izdevīgāka.
Cilvēki, padzirdot par bezaršanu, saprot, ka tajā tīrumā nekas netiek darīts. Taču arklu aizstāj ar agregātu, kuram darba platums ir seši metri, nevis divarpus. Burtiskā nozīmē zeme netiek apvērsta, to bīda. Iznīkušos ziemājus vienmēr var pārsēt ar vasarājiem.
A. Upenieks: – Zviedrijā un Vācijā ir lūkots, kā šī metode tiek īstenota. Esam tikušies ar Vācijas zemnieku, kurš apsaimnieko nelielas platības. Viņš secinājis, ka ražībai vienā periodā ir kritums, bet pēc tam tā paaugstinās. To var izskaidrot ar augsnes struktūru. Kad pāriet uz bezaršanu un kamēr izveidojas augsnes dabiskā struktūra, var būt zemāka ražība. Pēc tam ir uzlabojums.
***
Uzziņai
– SIA “PS Līdums” apsaimniekojamā platība ir 3,5 hektāri. Nākotnē to paredzēts izmantot šādi: 2000 ha ziemas kviešiem, 1000 ha ziemas rapšiem, 500 ha rudziem.
– Tehniskais nodrošinājums būs saistīts ar lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvo sabiedrību “Abra”, kas atrodas Rīgas rajona Siguldā. Šis uzņēmums apgādā ar tehniku un vēl citiem resursiem zemnieku saimniecību “Veģi”, kā arī citus lauksaimniekus. “Abras” specializācija – mašīnu rings, būvniecība.
