Stāsts šoreiz par dažiem pārpratumu pilniem atgadījumiem ceļojumos ārvalstīs.
Stāsts šoreiz par dažiem pārpratumu pilniem atgadījumiem ceļojumos ārvalstīs.
Iecavnieks Jēkabs Klīdzējs uz Ungāriju devās ar mašīnu kopā ar sievu Ivetu. Divas dienas laulātie pavadīja kūrortā Slovākijā, netālu no Popradas pilsētas. Pusdienas vietējā restorānā pamazām kļuvušas satraucošas. Pirmā problēma bija oficiantes nespēja saprast angļu valodu. Visu laiku tika “putroti” ēdieni, kad Jēkabs no atlikušā ēdienu klāsta beidzot izvēlējās ceptus kartupeļus, tomēr to vietā tika pasniegti rīsi…
“Cards? No!”
Lai arī viesnīcā visi norēķini tika veikti ar karti, nedaudz izbrīnīja, ka nebija neviena bankomāta. Ieejot restorānā, Jēkabs uzdeva klasisku jautājumu: “Do you accept Visa?” (‘Vai jūs pieņemat Visa karti?’) un, saņēmis atbildi: “Ja, ja”, palika apmierināts. Braucot pa Eiropu, bieži vien ir riskanti norēķināties ar eiro, kaut vai tālab, ka maiņas kursu rēķina ļoti neizdevīgu pircējam. Tāpēc nav jēgas vadāt līdzi skaidru naudu, ir ērti norēķināties ar karti.
Pieprasot rēķinu, oficiante tuvojās ar milzīga izmēra maku. Iemesls tā lielumam ir visai vienkāršs – Slovākijas nauda ir liela izmēros, un maku arī vajag attiecīgu. Ieraugot kredītkarti, oficiantes seja pēkšņi izstiepjas, kļūst skumīga un atskan teksts “No cards, no!” (“Nē, kartes nē!”). Diemžēl ar šiem vārdiem beidzās apkalpojošā personāla zināšanu krājums angļu valodā un situācija kļuva saspringta. Tika ataicināts administrācijas pārstāvis. Izrādījās, arī restorāna vadītājam nebija nekādu ideju par to, kā risināt radušos situāciju.
Ieilgušās pusdienas
Pirmais risinājums nāca no Jēkaba puses – sarunāt ar viesnīcu, ka summu pieskaitīs viņa rēķinam un restorāns atkal norēķināsies ar viesnīcu. Tomēr viesnīcas darbinieki šim ieteikumam tikai viņiem vien zināmu iemeslu dēļ nepiekrita. Pamazām jau sāka satumst, klāt vakars, bet latvieši vēl aizvien sēž un domā – ko tagad darīt?
Beigās restorāna vadītājs ņēma savu BMW, brauca ar viesiem uz tuvāko pilsētiņu 26 kilometru attālumā, turklāt pāri kalniem, lai izņemtu no bankomāta nepieciešamo summu, apmēram 12 latu. Jēkabs bija apmierināts: “Vakarā mums iznāca ekskursija. Skati, braucot kalnos, bija fantastiski. Ko sliktu par slovākiem teikt arī nevaru – viņi tomēr atzina, ka paši vainīgi, un risinājumu beigās atrada. Man liekas, ka benzīns viņiem izmaksāja gandrīz tikpat, cik iegūtā summa.”
Jēkaba Klīdzēja stāstīto pierakstīja Uldis Varnevičs
