Latvijas senioru radošo kolektīvu piektais festivāls «Jūrmala 2007» notika nozīmīgā datumā, 23. augustā, pieminot liktenīgo Molotova-Ribentropa paktu, kas izšķīra Baltijas tautu likteni Otrajā pasaules karā.
Latvijas senioru radošo kolektīvu piektais festivāls “Jūrmala 2007” notika nozīmīgā datumā, 23. augustā, pieminot liktenīgo Molotova-Ribentropa paktu, kas izšķīra Baltijas tautu likteni Otrajā pasaules karā.
Mājīgajā Dzintaru koncertzālē pulcējās 50 senioru radošās kopas – koristi un dejotāji. Festivālu organizēja valsts Pensionāru federācija, bet uzņēma Jūrmalas pensionāru apvienība priekšsēdētājas Zentas Čakšas vadībā. Plašu programmu sniedza arī viesi no Polijas un Lietuvas.
Iebraucām Dzintaros ap pulksten 10, piereģistrējāmies, saņēmām programmas un lieliskus reklāmas materiālus. Līdz mēģinājumam staigājām kāpās, elpojot brīnišķīgo jūras un priežu dvesmu. Pēc mēģinājuma ātri posāmies gājienam. Dalībnieki pulcējās Jomas ielas galā gandrīz līdz Majoru stacijai. Korim “Sarma” bija priekšpēdējais – 58. – numurs, pirms Valmieras vīru kora “Baltie bērzi”. Gājienu noslēdza Priekules pūtēju orķestris.
Sākām gājienu ar dziesmu, bet mūs pārsteidza orķestris, un soļošana bija lustīga. Karognesējs Jānis Teteris un kora prezidente uzdeva tādu tempu, ka trīs kilometrus līdz koncertzālei nosoļojām pusstundā.
Koncertu atklājot, dziedājām festivāla himnu “Nevis slinkojot un pūstot” un Raimonda Paula dziesmu “Svētvakars”. Kora priekšnesumi mijās ar dejotāju ašo soli, Eiropas dejas – ar šlāgeriem. Sevišķi skaļus aplausus izpelnījās viesu priekšnesumi, poļu brašie dejotāji un dziedātāji, lietuviešu ansambļi krāšņos tērpos ar dažādiem mūzikas instrumentiem. Mūsu kora prezidente Daina Sunteika krāšņu asteru pušķi dāvināja atraktīvajam solistam, kurš lietuviešu tautasdziesmas atskaņo uz zāģa.
Pārsteidza Krāslavas senioru ansambļa piecās valodās izpildītās dziesmas, jo Krāslavā dzīvo latvieši, latgaļi, krievi, baltkrievi, ebreji un poļi.
Koncerta nobeigumā kopā nodziedājām “Mazs bij” tēva novadiņ(i)s” Alvja Bērziņa vadībā un ar degošām svecītēm rokās devāmies uz jūru. Tālu jūrā iebrauca izgaismota jahta, no kuras viļņos tika izmesti ziedu vainadziņi – sveicieni bojā gājušajiem. Uz terases spēlēja pūtēju orķestris. Rietošās saules stari atspoguļojās taurēs un jūrā peldošajos ziedu vainadziņos…
Pēkšņi rietošo sauli aizklāja tumši zils negaisa mākonis un iestājās krēsla. Pirmajām smagajām lietus lāsēm līstot, steidzāmies savākt savus piknika groziņus un meklējām pajumti. Pamatīgs gāziens mūs pārsteidza pie tuvējā krodziņa. Tur mums ļāva piestāt, ja vien dziedāšot. Sākām “Pie Dzintara jūras…”, un tas tika uzņemts ar aplausiem. Pamale zibeņoja, pērkons dārdēja, lietus gāza baltām straumēm, bet mēs turpinājām dziedāt.
Kāda sieviete, kas aizrautīgi vēroja negaisu, pacēlusi rokas kā indiešu dejotāja, devās uz jūru, kas bija “pakāpusies” gandrīz līdz krodziņa slieksnim. Negaiss nerimās, bet sieviete iebrida putās ar visām drēbēm, un tieši virs viņas galvas nodzirksteļoja zibens. Dziesma aprāvās, un vērojām peldētāju… Pēc brīža viņa piecēlās un paceltām rokām lēni ieslīdēja krodziņā. Visi aplaudējām.
Kad lietus beidzot norima, rupjas lāses turpināja birt no koku zariem. Āvām basas kājas un pa pārplūdušajām Jūrmalas ielām bridām uz vietu, kur atstāts autobuss. Tur beidzot novilkām slapjās drēbes un turpinājām iesāktās vakariņas. Mājupceļā klusējām, pārdzīvotā negaisa, redzētā dabas spēka iespaidā dziedāt vairs negribējās.
Paldies Dainai Sunteikai un šoferītim Aivaram par iejūtību un rūpēm, par interesantajiem svētkiem. Tādus vēl nekad nebijām piedzīvojuši!
